Īsa Rēzeknes vēsture
Aizvēsture
Pēdējais ledus laikmets un ledāji no mūsdienu Latvijas teritorijas atkāpās pirms 13 – 14 tūkstošiem gadu. Klimats mainījās, un tam līdzi arī reljefs, augu un dzīvnieku valsts. Pirms 11 – 12 tūkstošiem gadu, domājams, sekojot ziemeļbriežu migrācijai, teritorijā ienāca pirmie cilvēki. Dažas no Lubāna ezera apmetnēm datējamas ar devīto gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Pirmie šeit no dienvidiem un dienvidrietumiem ieradušies eiropeīdi, bet tiem ap septīto gadu tūkstoti p.m.ē. sekojuši apmetnieki no austrumiem. Ap trešo gadu tūkstoti no ziemeļaustrumiem ieradušies ķemmes-bedrīšu kultūras pārstāvji, kuri varētu būt lībiešu un igauņu priekšteči. Trešā gadu tūkstoša beigās un otrā pirmajā pusē notika pāreja no vācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību. No dienvidiem ienāca jauna – auklas keramikas un kaujas cirvju kultūra jeb protobalti. Šai kultūrai asimilējoties ar teritorijā jau gadu tūkstošiem dzīvojošo Narvas-Nemunas kultūru, veidojas Piemares kultūra, kura tiek uzskatīta jau par baltu kultūru.
Pastāv arī versija, pēc kuras latgaļi Latvijas teritorijā ienāk no Austrumeiropas tikai VII – VIII gadsimtā pirms mūsu ēras.
Ap XV gadsimtu pirms mūsu ēras. Latvijas teritorijas iedzīvotāji iepazina bronzu un XIV gadsimtā – arī dzelzi. Cilvēki joprojām dzīvoja akmens laikmeta apmetnēs, taču veidojot jaunas, orientējās uz vietām, kuru tuvumā bija palienes un zemkopībai izmantojamas zemes. Apmetnieku dzīvesveida un ražotājsamniecības dēļ bija nepieciešams nodrošināt arī dzīvesvietas aizsardzību pret vieglas mantas tīkotājiem. Apmetnes tika nocietinātas, priekšroka vietas izvēlē krita grūtāk pieejamām vietām. Par galveno dzīvesvietu kļuva pilskalni. Zirgs kļuva par darba un transporta līdzekli, sāka attīstīties zemkopība.
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos balti sāka sadalīties atsevišķās tautās. Tiek pieņemts, ka zemgaļi, sēļi un kurši veidojās no rietumbaltu kultūras un latgaļi – no austrumbaltu kultūras pārstāvjiem. Latgaļi apdzīvoja tagadējo Latgales teritoriju un Vidzemes austrumu daļu (apmēram līdz šodienas Cēsīm), svarīga loma bija Daugavai, pa kuru kuģoja (ceļš “no varjagiem uz grieķiem”), tirgojās un siroja skandināvi.
VI un VII gadsimtos latgaļi sāka aktīvi paplašināt savas teritorijas, un no VII gadsimta sākuma jau ir liecības par pirmo protovalstisko veidojumu – Jersiku.
Rēzeknes apriņķis atradās tirdzniecības ceļu krustcelēs starp Krievzemi un Skandināviju. No XIII gadsimta hronikām izriet, ka Jersikas valsts un Latgales reģions kopumā atradies Krievzemes kņazu pakļautībā, turklāt, ņemot vērā ka daudzi ar kristietību saistītie jēdzieni (“baznīca”, “grāmata”, “zvans”, “svēts”, “krusts”, u.c.) latviešu dialektos ir nonākuši no krievu valodas, var domāt, ka vismaz daļa iedzīvotāju vēl līdz vāciešu ienākšanai bija pieņēmuši pareizticību. Tas, ka latgaļiem kristietība nebija nekas jauns, arī varētu skaidrot kāpēc atšķirībā no lībiešiem, zemgaļiem, igauņiem, un citām šejienes tautām, latgaļi maz pretojās kristianizācijai no vāciešu puses.
Rositten pils
Pirmās apdzīvotības pēdas šodienas Rēzeknes teritorijā ir konstatētas ap V – IX gadsimtiem Ratinīku pilskalnā. Tā kā kalns bija samērā mazs, un apmetni nebija iespējams paplašināt – jau ap 1000. gadu cilvēki to pametuši.
Rēzeknes pilskalnā pirmās apmetnes tiek datētas ap IX gadsimtu. No IX līdz XIII gadsimtam šeit atradusies nocietināta apmetne, kur iespējams bijis lielākais apkārtnes politiskais un ekonomiskais centrs. Pilī dzīvojuši karavīri, amatnieki un tirgotāji.
XII gadsimtā Livonijā ienāca vācu tirgotāji un misionāri, un 1237. gadā tika dibināts Livonijas ordenis. 1264. gadā tika noslēgts līgums, saskaņā ar kuru Polockas kņazs atdeva Latgali Livonijas ordenim.
Rēzeknes pirmais pieminējums dokumentos ir saistāms ar 1285. gadu, kad kāds ordeņa komandieris, nav izslēgts, ka Rēzeknes fogts, Oto Pašedahs kopā ar citiem ordeņa brāļiem Alūksnes novadā cīnījās ar pleskaviešiem. Nav zināms, vai šajā laikā jau bija Ordeņa pils, nav izslēgts, ka Ordeņa brāļi pirms dzīvoja seno latgaļu pilī. Sākotnēji pils vietā varētu būt bijis koka nocietinājums, un tikai vēlāk tas pārbūvēts no laukakmeņiem.
Spriežot pēc cietokšņa plāna un izmantotajiem materiāliem, akmens pils nevarētu būt celta vēlāk par XIII gadsimta beigām, taču nopietnus nocietinājumus tā ieguvusi tikai XIV gadsimta otrajā pusē. Ordeņa pilis cēla no akmeņiem vai ķieģeļiem par saistvielu izmantojot kaļķu javu. Parasti pils forma bija četrstūris ar lielu pagalmu vidū. Apkārt pagalmam atradās dzīvojamās un saimniecības telpas ar noliktavām. Pilīm vienmēr bija vairāki torņi ar šaujamajiem lodziņiem, tajos arī glabāja pulveri. Ārpus pils cietokšņa parasti būvēja saimniecības telpas un darbnīcas, kuras tāpat apjoza ar mūriem veidojot priekšpili. Nereti ārējā priekšpils apjoza lielāku laukumu ar baznīcu, tirgus laukumu un dzīvojamām ēkām. No šādas priekšpils izauga miests vai pilsēta.
Precīzs mūra pils celšanas laiks nav zināms, bet pirmie tās (Castrum Rositten) pieminējumi saistāms ar 1324. un 1366. gadu. Tātad, Ordeņa pils celta kaut kad starp 1264. un 1324. gadu. No 1348. līdz 1555. gadam ir zināmi 17 Rēzeknes fogti. Fogtejas robežas dienvidos bija ar Daugavpils komtureju, rietumos – ar arhibīskapa Krustpils un Cesvaines novadiem un ziemeļos – ar arhibīskapijas Viļakas novadu. Austrumos Rēzeknes fogteja robežojās ar tai pakļauto Ludzas pilsnovadu.
Izplatītais pieņēmums, ka pili 1285. gadā cēlis Livonijas ordeņa mestrs Villekens fon Endorps (zināms arī kā Šauerburgs, Šierborchs, u.c.) ir balstīts uz vienu vienīgu atzīmi hronista Arndta hronikā un nevienā citā vēstures avotā šis datums neparādās.
Maldinošu priekšstatu var radīt tas, ka ir minēts arī pils būvētājs, taču tas ir balstīts uz celšanas datumu – ordeņa pilis cēla ordeņa mestri un no 1282. līdz 1287. gadam ordeņa mestrs patiešām bija Endorps. XVI gadsimtā sarakstītajā Baltasara Rusova hronikā par Endorpu teikts:
Vilhelms Šurborgs, alias Endorfs, 16. Vācu ordeņa mestrs
1281. gadā Vilandē ievēlēja par mestri Vilhelmu Šurborgu, alias Endorfu. Viņš veda lielus kaŗus ar leišiem, šamaišiem un zemgaļiem, un uzcēla Svētā kalna pili Zemgalē un trīs pilis: Valmieru, Burtniekus un Trikātu [arī Cēsu baznīcu pēc kronikas A]. Beidzot zemgaļi viņu kādā kaujā uzvarēja un nokāva kopā ar 33 ordeņbrāļiem. Sešpadsmit ordeņbrāļus zemgaļi saņēma gūstā, no kuŗiem dažus piesēja kailus uz zirgiem un sita ar nūjām, kamēr nenosita; dažus uzsēja uz koka režģiem, lika uz uguns un sadedzināja. Šis mestris valdīja 5 gadus un 5 mēnešus.
(Rusovs, 1976; 30)
Rēzeknes pils tika celta kā robežcietoksnis gan aizsardzībai no krievu un leišu sirojumiem, gan kā izejas punkts vācu sirojumiem uz krievu un leišu zemēm. Līdzās Dinaburgas, Ludzas un Volkenbergas cietokšņiem XV un XVI gadsimtos Rozitenas pils kļuva par nozīmīgu stratēģisko punktu pie Livonijas austrumu robežām un stipri cieta Livonijas kara laikā. Pils bija celta nepareiza piecstūra formā, priekšpilī esot atradušās maizes noliktavas, zirgu un citu lopu staļļi kā arī dzīvojamās telpas garnizona vajadzībām. Pils atradās uz pussalas, kura bija pārrakta tuvākajā vietā un augsts dambis gar visu upi aizturēja ūdeni tādēļ grāvis bija pilns ar ūdeni un pils atradās uz tādas kā salas.
1324. gadā Rēzeknē iebruka leiši. Livonijas ordeņa karā ar Lietuvu kņazs Dāvids Timofejevičs esot aizvedis no apkārtnes vairāk kā 20 tūkstošus gūstekņu. Šis karš beidzās ar 1338. gadā noslēgto līgumu starp Ordeni un Ģediminu, pēc kura zemes uz austrumiem no Aiviekstes kļuva par neitrālu apgabalu, kurā varēja tirgoties gan bruņinieki, rīdzinieki, krievi un leiši.
Vartbergas Hermanis stāsta, ka 1375. gadā Rēzeknes fogts “cum 400 vernaculis et neophitis” jeb jaunkristītajiem iezemiešiem, esot iebrucis Polockas zemēs, tās postījis, saņēmis gūstā 86 cilvēkus un 100 zirgus, pašiem zaudējumus neciešot.
1376. gadā krievi iebruka Livonijas zemēs un nopostīja pirmo Rēzeknes pili.
1451. gadā Rēzeknes pilī, pēc ordeņa komtureju un fogteju revīzijas protokoliem, atrodas trīs ordeņa brāļi – bruņinieki un 2 priesteri, bez tam, pilī ir 12 zirgi, bruņas 10 vīriem. Revidenti piebilst ka Rēzeknes pils ir pakļauta Siguldas komturam.
Ir zināms, ka 1468. gadā Rēzeknes fogtejā bija lauksargi – vietējie iedzīvotāji, kuri sargāja un uzraudzīja robežas no leišu uzbrukumiem.
1481. gada 21. februārī Livonijā plašā frontē vadībā iebruka Ivans III kopā ar pleskaviešiem, novgorodiešiem, tatāriem, u.c., postot Gaujienas, Valkas, Ērģemes, Trikātas, Rūjienas, Alūksnes, Ludzas un Rēzeknes novadus, nesaudzējot arī arhibīskapijas Smiltenes, Piebalgas, Cesvaines un Kokneses pilis. Tika ieņemta un nopostīta arī Rēzeknes pils. Pēc 4 nedēļu sirošanas krievi aizgāja. Mestrs Bernds 24. marta ziņojumā rakstīja virsmestram:
Godājamais, žēlīgais, mīļais mestra kungs! Mēs steidzamies ar rakstu un grāmatnesi ziņot jūsu godībai par lielām un daudzkārtīgām bēdām, uzbrukumiem, laupīšanām, slepkavībām un dedzināšanām, ko ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi ir nodarījuši, un kā viņi paši aiz savas pārgalvīgās necilvēcības pret Dievu, godu un taisnību ir pārkāpuši ar skūpstu un rakstu apstiprināto šīs zemes mieru. Jaunavas un sievas viņi ir piesmējuši, viņām krūtis nogriezuši un bāzuši tās vīriem mutē, vīriem dzimumlocekļus…, kristiešiem degunus un ausis nogriezuši, izdūruši acis, pasituši klibus, salauzuši uz rata rokas, kājas nocirtuši, naidā apsmējuši godu, laulību un saderināšanos, grūtniecēm uzšķērduši vēderu, izņēmuši augli no ķermeņa un uzdūruši uz mietiem, meitenes pakāruši pie kokiem, ļaudīm izgriezuši zarnas un dzinuši daudz citu necilvēcību un ļaundarību, ko esam atklājuši gan Rīgas archibīskapijā un Tērbatas bīskapijā, gan mūsu ordeņa zemē; pie tam pārvietojuši zemes un ūdens robežas un zvejošanas vietas, utt. Tāpēc mēs, dabiskā kristiešu pienākuma mudināti, bijām taisnīgi spiesti aizstāvēties, šo zemi aizsargāt un glābt kristiešu asinis…, mūsu un mūsu ordeņa iecirkņus un novadus ar rakstu apsolīt, ieķīlāt un nodod par nodrošinājumu; tāpat kā lielā daudzumā baznīcu un kapellu monstrances, kausus, sudraba un apzeltītus attēlus un citas dārglietas, sudraba traukus, bļodas un biķerus.
Šterns Indriķis (1997) Latvijas vēsture 1290-1500. R: Latvijas vēstures institūta apgāds (pēc Liv-,est-, und Kurländisches Urkundenbuch VIII, 905, 936, 947, 953, 969, 970, 976, 998. un 1026. nrs; LUB IX, 477. un 506. nrs.)
1557. gada septembrī Livonijas kofederācija noslēdza Pasvales līgumu ar Poliju par savstarpēju palīdzību karā pret Maskavu. Viens no skaļākajiem “skandāliem”, kurā figurēja Rozitenas pils vārds, esot noticis īsi pirms šī līguma noslēgšanas. Rīgas virsbīskapa koadjutoros tika ievēlēts jauns kandidāts un Polijas valdība sūtīja sūtni Londzku aizstāvēt šo kandidatūru. Sūtnis pa ceļam apmeties Rēzeknes pilī, taču fogts Verners Bels to apcietinājis un ielicis cietumā, kur sūtnis rupjās apiešanās dēļ trešajā dienā miris. Lai atriebtu sūtņa nāvi karalis Sigismunds Augusts nosūtījis pie Livonijas robežām 100 000 vīru lielu karaspēku. Mestram Firstenbergam (Wilhelm von Fürstenberg, 1500-1564, priekšpēdējais ordeņa mestrs 1557-1559) bijis 10 reizes mazāks karaspēks un nesaņēmis papildspēkus no Vācijas tas bijis spiests lūgt mieru.
1558. gadā ar nolūku aizņemties naudu karam ar Maskavu Firstenbergs ieķīlāja Daugavpils komtureju un Rēzeknes fogteju Sigismundam Augustam un 1559. gadā pilī ienāca poļi.
Poļi pili nenosargāja un 1577. gadā tā padodas krieviem, taču krievi nepilda padošanās nosacījumus un saņem gūstā un aizved uz Pleskavu 450 cilvēkus, kurus drīz vien atbrīvo kopā ar citiem 1000 ķīlniekiem.
1582. gadā pilī atgriežas poļi.
1583. gadā Stefans Batorijs ziņo, ka divos pēdējos gados no Rēzeknes apkārtnes pazuduši gandrīz visi vācieši.
1590. gada lustrācijā lasāms, ka Rēzeknes pilij piederēja divas pusmuižas – viena pils tuvumā, kuras nosaukums mums nav zināms, bet otra – 12 jūdžu attālumā no pils, Drujas tuvumā, kura esot sakta par Hazonsku vai Asuņu. Rēzeknes pils robežas stiepās 8 jūdzes uz Daugavpils pusi, 8 jūdzes uz otru pusi līdz Lubāna ezeram, kopējais apriņķa garums esot bijis 20 jūdzes. Šajā pašā lustrācijā minēts, ka pils atrodas pussabrukušā stāvoklī.
Taču 1601. gadā tā joprojām pilda cietokšņa funkciju, kad to ieņem zviedru karaspēks un drīz vien – atkal poļi. Par pēdējo pils ieņemšanu Levis of Menāras (Karl von Löwis of Menar) min, ka tā esot notikusi ar īpašu nežēlību. 1625. gadā pils atkal krīt zviedru rokās, 1626. gadā pili ieņem poļi, 1654. gadā – krievi.
Ap 1656. gadu pils atkal krīt zviedru rokās un tiek nopostīta. Kopš šī laika tā vairāk netika atjaunota. Pils vēl vairākas reizes mainīja saimniekus, taču savu militāro un stratēģisko nozīmi tā jau bija zaudējusi.
Sākot ar 1712. gadu miesta iedzīvotājiem oficiāli tika atļauts izmantot pils akmeņus māju un saimniecības ēku pamatu mūrēšanai. Akmeņi no pilskalna ņemti arī Dārzu ielas bruģēšanai un kā akmenslauztuves pilskalns izmantots līdz pat XX gadsimtam.
Pirms Pirmā Pasaules kara pilskalnā esot atradušās dzīvojamās un saimniecības ēkas, esot bijis ierīkots parks ar apgaismojumu, vasaras teātris un restorāns.
Pilsētas rašanās
Par miestu pils pakājē pirmās drošās ziņas parādījās tikai XVI gadsimtā, taču, iespējams, miests pie pils bijis jau XV gadsimtā.
1577. gadā Ivana Bargā karaspēks nopostīja miestu pie pils mūriem. Pēc pētnieku domām tā atradusies Rēzeknes upes (upe ir mainījusi gultni) kreisajā krastā no pilskalna aptuveni līdz Izraēlas ielai. Tiek lēsts, ka šajā laikā miestā varēja būt ap 500 iedzīvotāju.
Latgales ielas apvidū poļi izveidoja jaunu miestu ar 24 apbūves gabaliem, kurus piešķīra poļu pilsoņiem. Ludzas ceļš (šodien: Latgales iela) kļuva par galveno maģistrāli, un miests turpināja augt austrumu virzienā.
1580. gadā bijušas 11 viensētas, kurās dzīvojuši galvenokārt amatnieki.
1582. gada 30. jūlija karaļa revidentu ziņojums “Pie Rēzeknes pils, tanī vietā, kur agrāk bija muižnieku krogi, izauga miestiņš. Viņā dzīvo vienīgi mazpilsoņi un amatnieki ar pilsētnieku tiesībām, ko viņiem piešķīris karalis” (Apinis, 1931).
1590. gada revīzijā ir konstatētas 14 mazpilsoņu mājas. Lai piesaistītu iedzīvotājus miesta iedzīvotāji tika atbrīvoti no klaušām. Mazpilsoņi savas mājas cēla uz zemes gabaliem, kurus tiem piešķīra mājai un dārzam. Iedzīvotājiem bija jāmaksā nodokļi un jādod karaļa kalpiem šķūtzirgus līdz tuvākai pilij, bet visiem, kas dzīvoja miestā 9 gadus, bija jāmaksā pils kasē dārzu un krogu nodoklis, kā arī jāiet sargāt pili un nepieciešamības gadījumā jāierodas bruņotiek ar zobenu un šauteni.
1599. gadā miestā ieradās tirgotājs vācietis.
1601. – 1602. gadā esot bijis šausmīgs bads un laikabiedri ziņojuši, ka Kurzemē “mātes ēdušas savus bērnus”.
Ap 1626. gadu miestam tika piešķirtas Magdeburgas tiesības, un Rēzekne formāli kļuva par pilsētu.
1661. gadā Zviedrijas karaliene Eleonora izdeva privilēģiju koknesiešiem vest tirdzniecību ar Rēzekni.
1685. gadā tika uzcelta jauna baznīca (aptuveni pašreizējās Jēzus Sirds katedrāles vietā), pie kuras vēlāk uzcēla krogu.
1712. gadā pilskalnā atradās muižnieka māja, bet miests jau bija pārvērties pilsētā ar 23 apbūves gabaliem un 5 dārziem. No katras mājas uz divām dienām nedēļā bija jāsūta cilvēks labības novākšanai un ziņu iznēsāšanai 10 jūdžu attālumā. Šajā laikā pilsēta ievērojami panīka.
1765. gadā ziņo, ka Rēzekne ir miests, kas atrodas Zigmundam Frīdriham Korfam piederošajā Rēzeknes stārastijā. Starp pilsdrupām un miestu atradās ūdens dzirnavas. Miestā bija 15 no apaļiem baļķiem celti nami, tirgotāju telpas un vecs, žīdam uz renti izdots krogs.
Krievijas impērijas sastāvā
Pēc pirmās Polijas dalīšanas 1772. gadā Rēzekne (Режица) nonāca Krievijas impērijas sastāvā un saņēma apriņķa pilsētas tiesības Pleskavas guberņā.
Pēc 1777. gada Rēzeknē sāka ievest Krievijas administratīvās iestādes – zemstes, tiesu, maģistrātu, pasta iestādes. Sāka zemes mērīšanu un izdeva noteikumus par degvīna dedzināšanu, krogiem, tirdzniecību un sāls pārdošanu.
1778. gadā tika apstiprināts jauns pilsētas plāns: “[..] no trim pusēm bij jāaptaisa ar sienu, kuŗā uz Daugavpils, Polockas un Ludzas ceļa jāietaisa vārti. Pilsētā bij paredzēti divi laukumi: galvenais (kur pašlaik tirgus un cietums), ap ko vajadzēja koncentrēties dažādām valsts iestādēm, un mazais laukums (Daugavpils ceļa malā, pie tilta) – sāls pārdotavai, maizes un sīku preču veikaliem. Siena un malkas pārdošanai pēc plāna bij jānodala sevišķs laukums pilsētas nomalē, pa ceļam uz Polocku. Žīdu bodīšu, kagala un skolas ierīkošanai atdalīja sevišķu “žīdu laukumu” Ludzas ceļa malā. Katrai iedzīvotāju kārtai iedalīja sevišķus kvartālus: muižniekiem – Ludzas – Daugavpils ceļa malā, žīdiem – astoņus kvartālus pilsētas ziemeļrītu nomalē, pie viņiem paredzētā laukuma; pārējie kvartāli – pilsoņiem un citiem iedzīvotājiem. Uz šī plāna bij apzīmēta katoļu baznīca apm. tanī pašā vietā, kur pašlaik Rēzeknes komisāra māja, lopkautuve un pilsdrupas, kur ierīkoja labības, siena un kaŗa piederumu noliktavas” (Apinis, 1931).
Tas, lai arī realizēts tikai daļēji, lielā mērā noteica pašreizējo Latgales ielas apkārtnes plānojumu un lika pamatu tirgus laukumam. Gar dienvidu, rietumu un austrumu robežām bija paredzēts uzbērt valni, ziemeļos bija dabisks šķērslis – Rēzeknes upe. Pie baznīcas atradās centrālais laukums.
1781. gadā Rēzeknei piešķīra ģerboni – jātnieks baltā laukā ar sarkanām zvaigznītēm.
1781. gadā pilsētā dzīvo 1651 iedzīvotājs. Kādā aprakstā teikts, ka pilsēta “[..] atrodas Rēzeknes upes kreisajā krastā un Kristobu un Bezimjanu strautiņu labā krastā. Upes vecās un jaunās gultnes starpā atradās vecā mūra pils [..]” (Apinis, 1931). Pilsētai piederēja 268 hektāri zemes, no kuriem apbūvēti 40 hektāri. Bija 105 nami, no kuriem tikai viens mūra. Upes otrā krastā esot atradusies uniātu koka baznīca, ūdens dzirnavas un mūra ebreju skola. Cietoksnī bija ierīkota valsts labības un kara piederumu noliktava. Iedzīvotāji nodarbojušies ar pārtikas un vilnas un zīda preču tirdzniecību un zemkopību. Divreiz gadā notikuši nedēļu gari gadatirgi, uz kuriem braukuši tirgotāji no Ludzas, Daugavpils un Rīgas.
No 1796. gadā tiek apvienotas Polockas un Mogiļevas guberņas, Rēzekne kļūst par ārštata pilsētu un sāk panīkt.
1802. gadā Rēzekne kļūst par apriņķa pilsētu Vitebskas guberņā.
1808. gadā Rēzeknē ir tikai 754 iedzīvotāji, no kuriem 536 ebreji. Pilsētā tikai viena iela, nav neviena rūpniecības uzņēmuma un neviena gadatirgus.
1826. gadā tika atvērta pirmā tautskola.
1831. gadā no Krāslavas pārcelta apriņķa skola.
Pilsētas attīstība kļuva straujāka ar 1836. gadu, kad caur Rēzekni tika uzbūvēta Pēterpils – Varšavas šoseja (šodien: Atbrīvošanas aleja). Šajā gadā tika apstiprināts jauns pilsētas attīstības plāns, pēc kura jaunais pilsētas centrs izvietojās gar vēlāko Atbrīvošanas aleju.
Kopš 1830. gada tagadējās pilsētas domes vietā tika ierīkota zirgu pasta stacija, tai pretī 1846. gadā tika uzcelta pareizticīgo katedrāle. Krievijas impērijas valdība uz jauno pilsētas daļu pārcēla arī administratīvo centru un centās pārcelt arī tirgu, taču neveiksmīgi. Jaunā pilsēta kļuva par administratīvo centru, bet vecā saglabāja tirdzniecības funkciju.
1852. gadā Rēzeknē bija 1340 iedzīvotāji. Pilsētā 338 nami, no kuriem 3 – mūra.
Attīstījās tirdzniecība, amatniecība, industriālā ražošana. Tika dibinātas pirmās lielās ražotnes, piemēram, 1856. gadā atvērta ķieģeļu rūpnīca, 1858. gadā sāka darboties G. Leščinska dzirnavas, 1861. gadā savas durvis vēra V. Rutkovska alus rūpnīca. Tika dibinātas vietējo iedzīvotāju iniciatīvu grupas un organizācijas, atvērtas izglītības un medicīnas iestādes, u.c.
1861. gadā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Pēterpils – Varšava, ar staciju Kovšu ezera krastā. Tas noteica vēl straujāku pilsētas attīstību un jaunu vecās pilsētas daļas attīstības virzienu – stacijas virzienā. Šajā laikā pilsētai piederēja 371 hektārs zemes, no kuriem apbūvēti 31 hektārs ar 562 namiem. Katru gadu notika 3 gadatirgi, pārsvarā tika tirgotas jēlādas un neapstrādātas ādas, galantērijas preces un zirgi.
1882. gadā etnogrāfs Augusts Bīlenšteins apraksta Rēzekni sekojoši: Rēzekne plešas no dzelzceļa stacijas uz austrumiem abpus Rēzeknes upei. Jaunākā pilsētas daļa atrodas starp dzelzceļu un šoseju, tajā ir daudz dārzu un ļoti skaistas masīvas divstāvu mājas. Pilsētas vecā daļa atrodas uz austrumiem no šosejas apkārt katoļu baznīcai un apkārt vecajām pilsdrupām, kuras paceļas virs dziļā ielejā stāvošā nošķeltā kalna konusa. Šī pilsētas daļa ir izstiepta, tai raksturīga zema koka apbūve ar skaidu jumtiem izlocītās ieliņās. Pateicoties Rēzeknes centrālajai atrašanās vietai un vēsturiskajai atmiņai Bīlenšteins to nosauc par īsto Poļu Livonijas galvaspilsētu (pretstatā Daugavpilij, kura esot impērijas mērogā nozīmīgs cietoksnis un tirdzniecības centrs).
1885. gadā Rēzeknē bija 10 041 iedzīvotāji, pilsētai piederēja 388 hektāri zemes, pilsētā bija dažas fabrikas. Katru gadu notika 4 gadatirgi, tika tirgoti lauku ražojumi, zirgi, amatniecības izstrādājumi (ratu riteņi, ragavas, lūki, u.c.). Gandrīz visa tirdzniecība bijusi ebreju rokās. No Rēzeknes uz Rīgas ostu tika sūtīti lini, ādas, kokmateriāli, u.c.
1897. gadā Rēzeknē bija 10 795 iedzīvotāji, no kuriem 1081 bija amatnieki. 59,7% no iedzīvotāju sastāva bija ebreji, 22,5% – krievi, 7,7% jau ir latvieši. Šajā laikā darbojas vairākas fabrikas un 381 tirdzniecības uzņēmums.
1903. gadā atklāja dzelzceļa līnija Ventspils – Maskava ar staciju Rēzeknes tuvumā. 1903. gada projekts paredzēja vecās pilsētas daļas paplašināšanu rietumu un dienvidu, t.i. – stacijas un Daugavpils virzienā, saglabājot abu pilsētas daļu taisnleņķa ielu tīklu. Šajā laikā pilsēta pilnībā mainīja savu seju un raksturu – tika reglamentēta un kontrolēta apbūve, apstiprināti pēc impērijas centralizētiem standartiem izstrādāti pilsētas plāni. Rēzeknē šajā laikā bija 11 749 iedzīvotāji.
1905. gadā Rēzeknē jau bija 16 842 iedzīvotāji, bez tam – priekšpilsētā 2500 iedzīvotāji, pilsētas apkārtnē 3420 iedzīvotāji priekšpilsētās – Makarovkā, pie jaunās dzelzceļa stacijas un gar Rēzeknes – Daugavpils šoseju. Pilsētai šai laikā piederēja jau 439 [vairākos nesaistītos avotos stāv neticams cipars – 4390 hektāri, pārbaudīt] hektāri zemes, 2072 nami, 307 no tiem jau mūra. Pilsētnieki nodarbojušies ar tirdzniecību un rūpniecību. Katru gadu notikuši 3 gadatirgi. Liela daļa iedzīvotāju devās peļņā uz Pēterpili un citām Krievijas pilsētām, kā arī uz dzelceļiem.
1907. gadā Jānis Kalniņš atvēra privātu tirdzniecības skolu, kur cita starpā tika mācīta arī latviešu valoda (jāņem vērā, ka oficiālā valoda bija krievu). Šajā pašā gadā tika atvērta privāta latviešu skola arī pie katoļu baznīcas. Tirdzniecības skolu 1908. gadā pārņēma un uzturēja Tirdzniecības izglītības biedrība un šajā pašā gadā pie tās atvēra komercskolu.
1914. gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 22 800 cilvēkus, no kuriem puse bijuši ebreji. Rēzekne kļuva par tirdzniecības centru, kur koncentrējās lauksaimniecības ražojumi teju no visas Latgales un tālāk pa dzelzceļiem tika sūtīti uz Daugavpili, Rīgu un Pēterpili. Šajā laikā Rēzeknē darbojušies 16 rūpniecības uzņēmumi. Pilsētā bijušas 11 sinagogas, 2 pareizticīgo (viena no tām – uniātu) un pa vienam katoļu, luterāņu un vecticībnieku dievnamam. Pateicoties ērtai satiksmei un gleznainajai apkārtnei, Rēzekne kļūst par zināmu kūrorta vietu atpūtniekiem no Pēterpils.
Pirmais pasaules karš
Pirmā pasaules kara laikā, pateicoties atrašanās krievu armijas aizmugurē, Rēzeknē un tās apkārtnēs saplūda liels daudzums bēgļu, lielākoties, no Kurzemes. Cilvēku skaits šajā laikā pietuvojās 30 tūkstošiem. Šajā laikā Rēzeknē atvēra arī pirmo vidusskolu.
Kad Pirmā Pasaules kara rezultātā 1917. gadā gāja bojā Krievijas impērija, Rēzeknē tika sasaukts Pirmais Latgales kongress.
1918. gada 12. februārī vācieši ieņēma Latgali. Martā vācu valdībai tika iesniegts lūgums, lai Latgali pievieno baltijai.
Kopš 1919. gada vasaras Rēzekne kļuva par Padomju Latvijas „galvaspilsētu”.
Latvijas brīvvalsts laiks
1917. gada beigās Latvijas guberņas tika apvienotas, un jau 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas valsts. Bija jāpaiet vairāk nekā gadam līdz Latvijas valsts ieguva kontroli pār visu teritoriju, un 1920. gada 21. janvārī arī Rēzekne kļuva par Latvijas Republikas apriņķa pilsētu.
1920. gadā Rēzeknē vairs palikuši 9 965 iedzīvotāji, pilsētu stipri novājinājis Pirmais pasaules karš, kā arī pēdējais gads Padomju Krievijas kontrolē. Pēdējā gada laikā kaujās bija iznīcināti 111 nami. Pilsētai šajā laikā piederēja 478 hektāri zemes, 306 no tiem apbūvēti. Rēzeknē bija 45 ielas, 1647 dzīvojamās ēkas no kurām 148 bija mūra. Šajā laikā pilsētā ir 4 sinagogas un 5 ebreju lūgšanu nami.
1923. gadā Rēzeknei piederēja 439 hektāri zemes, bez tās pilsētas rīcībā bija 373 hektāri no valsts fonda zemes – Stučevas un Vipingas muižas.
Rēzekne sāka attīstīties, tika celtas mūra ēkas, atvērtas rūpnīcas, pilsēta kļuva par reģionā nozīmīgu kultūras un izglītības centru. Šajā laikā uzcelta 9. Rēzeknes kājnieku pulka mītne, skolotāju institūts, komercskola un ģimnāzija, pasts, latviešu biedrība, “Tautas pils”, Latvijas Sarkanā Krusta Rēzeknes slimnīca, Valsts zemes bankas nodaļa, Rēzeknes, Ludzas un Abrenes zemes grāmatu nodaļa.
Pilsētas valde uzturēja nespējnieku patversmi un pilsētas ambulanci trūcīgajiem iedzīvotājiem, tajā strādāja 8 ārsti un 1 feldšeris. Tāpat pašvaldībai piederēja aptieka, tā uzturēja skolu muzeju, lasāmgaldu un brīvbibliotēku ar vairāk kā 6000 sējumiem. Interesanti, ka starp grāmatām bija mācību grāmatas, kuras izmantoja trūcīgie skolēni.
Pilsētā tika izbruģētas vairākas ielas, ierīkoti apstādījumi un sakārtota ielu apgaismošana.
1925. gadā Rēzeknē bija 12 620 iedzīvotāji; 2156 nami, 286 no tiem – mūra. Pilsētā bija 5 vidusskolas un 1 grāmatu tipogrāfija.
1927. gadā Rēzeknes platība palielinājās līdz 635 hektāriem pievienojot daļu no Pleikšņu sādžas, Rēzeknes ezeru, abas dzelzceļa stacijas, Slobodu, daļu Podgrodes un Kļovu sādžas, Stučevas un Vipingas muižu zemes gabalus un karantīnas rajonu. Jaunpievienotā zeme tika sadalīta vairāk kā 400 apbūves objektos, kurus piešķīra pilsētas iedzīvotājiem. Pievienotajā daļā apmēram 3/4 iedzīvotāju latvieši.
1929. gadā pilsētai piederēja 635 hektāri zemes, sadalīti 2013 gruntsgabalos. Uz tiem bija uzceltas 1700 ēkas, no kurām 270 bija mūra. Rēzeknē darbojās 803 tirdzniecības un 24 rūpniecības uzņēmumi. Notika 10 gadatirgi. Galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija tirdzniecība, gadījuma darbi un sakņkopība.
1930. gadā Rēzeknē bija 12 680 iedzīvotāji, ieņemot sesto vietu starp Latvijas pilsētām pēc iedzīvotāju skaita. Šajā laikā Rēzekne arī ir viena no latviskākajām Latgales pilsētām (pēc Balviem, Līvāniem un Krustpils). Rūpniecībā nodarbināti 9,4% iedzīvotāju, tirdzniecībā 8,8%, valsts un pašvaldības darbā 8,3%, mājkalpībā 5,8%, transporta pakalpojumos 2,8%, lauksaimniecībā 2,6%, “inteliģentā darbā” 2,4%, higiēnā 1% un visās pārējās nozarēs kopā 3%. Vispār nav nodarbināti 55,9% iedzīvotāju.
1935. gadā pilsētā dzīvoja 13 139 iedzīvotāji, no kuriem latvieši bija 5775 (44%), 25% ebreji, 23% krievi un baltkrievi, 7% poļi un vācieši, lietuvieši, u.c. – 1%. Galvenie nodarbošanās veidi rūpniecība, būvniecība un tirdzniecība. Pilsētā nedēļas tirgi notika katru darba dienu, gada tirgi 3 reizes gadā. Pilsētā bija 1832 gruntsgabali, no tiem apbūvēti 1606. Dzīvojamās ēkas 1958, mūra – 201; 1793 vienstāvu, 159 divstāvu, 4 trīsstāvu, 2 vairāk par 4 stāviem. Kopā 2813 dzīvokļi, 1073 vienas, 810 divu, 559 trīs, 371 četru un vairāk istabu. Elektriskais apgaismojums 1100, centrālā apkure – 41, ūdensvads – 61 dzīvoklī. Rēzeknē bija 4 ģimnāzijas, skolotāju institūts, krievu pedagoģiskais institūts, tehnikums, komercskola, arodskola, 8 pamatskolas, rokdarbu darbnīca, tautas universitāte un tautas konservatorija, kā arī 6 bibliotēkas, 2 teātri, slimnīca, 5 aptiekas, 18 ārsti, 6 zobārsti un 1 veretinārārsts.
1936. gadā pēc Pāvela Pavlova projekta tika pabeigta 2. latviešu pamatskolas ēka – viena no modernākajām skolas ēkām pilsētā, tajā mācības uzsāka vairāk par 450 skolēniem. Tāpat tika pārbūvēta 1. latviešu pamatskolas ēka, to paplašinot. Tajā mācījās ap 400 skolēniem. Šajā laikā Rēzeknē ir 18 mācību iestādes – Valsts skolotāju institūts, 4 ģimnāzijas, komercskola, tehnikums, arodskolas, Latvijas tautas universitāte, Rēzeknes tautas konservatorija.
Vairums pilsētnieku bija nodarbināti rūpniecībā, tirdzniecībā un dzelzceļa jomā, pilsētā tika uzbūvēta modernākā Latgalē pilsētas lopkautuve. Šeit krustojās 3 dzelzceļu līnijas, 2 šosejas, 5 lielceļi un vairāki lauku ceļi. Rēzeknē darbojās Latgales teātris un Latgales centrālais muzejs. Un, norisinās, šķiet, svarīgākais Brīvvalsts laika notikums Rēzeknē – “[..] par pirmo Latgales pļaujas svētku vietu mūsu tālredzīgais tautas un valsts vadonis izvēlējās Rēzekni” (Asaris, 1979). Rēzekne esot bijusi vislatviskākā no Latgales pilsētām un tajā darbojās virkne izcilu kultūras un izglītības darbinieku. Taču republikas mērogā pilsēta bija visai maznozīmīga, un tās attīstība – gausa.
Otrais Pasaules karš
Otrā Pasaules kara laikā atkal vairākkārt mainījās vara – 1940. gada jūnijā Latgale nonāca Padomju Savienības sastāvā, bet pēc gada – Trešā reiha izveidotajā Ostlandes sastāvā. Nacistiskā vara pilsētā noturējās trīs gadus. Ebreji pilsētu bija pametuši, bet tie, kuri Rēzeknē bija palikuši, gandrīz visi gāja bojā holokaustā.
1944. gadā Sarkanā armija, cenšoties padzīt nacistu karaspēku, Lieldienu priekšvakarā divos uzlidojumos nopostīja ap 80% no pilsētas dzīvojamās apbūves. Bojā gāja apmēram 100 cilvēki.
Pēc trīs mēnešiem nacistiskā armija bija spiesta atkāpties, un atkāpjoties vācieši nopostīja virkni stratēģiski nozīmīgu, kā arī atkāpšanās ceļā esošu ēku, šādi bloķējot transporta maģistrāles.
Padomju Savienības sastāvā
Pēc kara Latvija atkal nokļuva PSRS sastāvā. 1945. gadā pilsētā bija palikuši tikai 5800 iedzīvotāji. Pilsētas atjaunošana turpinājās līdz pat 1950. gadam. Paralēli tika strauji attīstīta rūpniecība, kā rezultātā Rēzekne kļuva par nopietnu rūpniecības centru. Tiek uzbūvēts: Rēzeknes Piena Konservu kombināts, Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīca, Rēzeknes elektrobūvinstrumentu rūpnīca (REBIR), u.c. Tā kā rūpnīcām bija nepieciešams darbaspēks, tas tika ievests no kaimiņu PSRS republikām.
Kā Piena konservu kombināta pilsētiņa veidojās un attīstījās pilsētas Ziemeļu rajons. Paneļmāju apbūve skāra arī pilsētas centru. Padomju Savienības beigu posmā iedzīvotāju skaits Rēzeknē sasniedza savu vēsturisko maksimumu – 43 tūkstošus, kas kopš 1991. gada pastāvīgi turpina samazināties. Šobrīd (2020) tas ir sasniedzis aptuveni 27 tūkstošus.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma gāja bojā arī vairums ražošanas uzņēmumu, tāpēc pilsētai, lai attīstītos, bija jāmaina savs profils. Pēdējos 10 gados pilsētas attīstības vektors ir kļūšana par tūrisma galamērķi.
Literatūra:
Apinis Kārlis (1931) Latvijas pilsētu vēsture. R: A. Gulbis
Arndt Johann Gottfried (1747) Der Liefländischen Chronik. Erster Theil. Magdeburg: Joh. Justinius Gebauer
Asaris Hermanis (1979) Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Lincoln, NE: Vaidava
Bielenstein August Johann Gottfried (1882) Reiseskizzen aus dem Oberlande. Baltische Monatsschrift, Nr.01-12 (01.01.1882)
Brežgo Boļeslavs (1943) Latgolas pagōtne. Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba
Indriķa Livonijas chronika (1993). R: SIA “Kopa”
Latgales atbrīvošanas 15 gadu atcerei (1920-1935), svētku programma. (1935). Rēzekne: Ed. Kozlovska apgādība
Latviešu konversācijas vārdnīca 16 Paragvaja līdz Plēpis J. (1938) Švābe A., Būmanis A., Dišlērs K. (red.). R: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis
Latviešu konversācijas vārdnīca 18 Raganiņas līdz Rudzi (1938) Švābe A., Būmanis A., Dišlērs K. (red.). R: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis
Löwis of Menar, Karl von (1922) Burgenlexikon für Alt-Livland. R: Verlag der Aktiengesellschaft Walters und Rapa
Loze Ilze (2015) Lubāna mitrāja apdzīvotība akmens laikmetā. Rēzekne: Rēzeknes augstskola
Ose Ieva (2001) Latvijas viduslaiku piļu pētniecība 18.-20. gadsimtā. R: Latvijas vēstures institūta apgāds
Radiņš Arnis (1996) Ceļvedis Latvijas Senvēsturē. R: Zvaigzne
Rusovs Baltasars (1976) Livonijas Chronika. Brooklyn, NY: Grāmatu draugs
Šterns Indriķis (1997) Latvijas vēsture 1290-1500. R: Latvijas vēstures institūta apgāds
Urtāns Juris (2009) Atrast pilskalnu. R: Nordik-Tapals
Никонов Владимир (2000) Резекне. Очерки истории с древнейших времен до апреля 1917 года. Рига: Зинатне
Сапунов Алексей (1883) Витебская старина I. Витебск: Типографiя Губернскаго правленiя