Pļaujas svētki Rēzeknē

1936. gadā Kārļa Ulmaņa laikā Rēzeknē norisinājās 2. Vislatvijas Pļaujas svētki un Latgales apgabala izstāde. Svētku pasākumi pulcēja turpat 170 tūkstošus cilvēku, kas padara šos svētkus par grandiozāko jebkad notikušo masu pasākumu Rēzeknes vēsturē. 

Vēsture

Kopš K. Ulmaņa īstenotā valsts apvērsuma 1934. gadā bija pagājuši nedaudz vairāk nekā divi gadi. Starpkaru Eiropā vispārējas demokrātijas krīzes apstākļos autoritāras un nacionālistiskas kustības strauji veidojās un nostiprinājās, tajā skaitā arī Latvijā.

Aiz Latvijas robežām PSRS vadītājs J. Staļins īstenoja tā saukto “lielo teroru”, represijas pret komunistiskās partijas biedriem, Sarkanās armijas vadību un zemniecību. Tomēr Latvijā tolaik PSRS valdošā politika netika uzskatīta par tiešu draudu valsts drošībai, par vienu no drošības garantiem kalpoja 1932. gadā noslēgtais savstarpējās neuzbrukšanas līgums.

1934. gada 15. maijā K. Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma rezultātā bija apturēta Satversmes, Saeimas un ministru kabineta darbība, valstī ieviests karastāvoklis, bet, neskatoties uz to, lielākā daļa Latvijas sabiedrības īpaši neiebilda pret varas nomaiņu. K. Ulmanis turpināja nostiprināt savu autoritāro varu, kas viņam arī itin labi sekmējās. Pilnīga varas koncentrācija K. Ulmaņa rokās noslēdzās 1936. gada 11. aprīlī pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām.

60% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita tolaik bija laucinieki, un Latvija pozicionējās kā agrāra valsts – tieši lauksaimnieki bija lielākie K. Ulmaņa režīma atbalstītāji. Kā viena no valsts apvērsuma idejām bija stiprināt tautas vienotību, kas vēlāk izpaudās kā masveida pasākumi ar ideoloģisku ievirzi – tādi bija arī Pļaujas svētki.

Pļaujas svētki pašā būtībā bija lauksaimnieku svētki, kas saistīti ar ražas novākšanu. Iespējams, šeit pastāv zināma saikne ar kristīgajā baznīcā piekoptajiem pļaujas svētkiem, kas bija kā pateicība Dievam par ienākušos ražu. Tāpat pastāv zināma asociācija ar tā sauktajiem appļāvības svētkiem latviešu mitoloģijā.

Pļaujas svētkiem līdzīgi ražas un pateicības svētki notika arī nacistiskajā Vācijā, Bukebergā (Bückeberg), netālu no Hamelinas (Hamelin) pilsētas no 1933. līdz 1937. gadam. Kaut arī K. Ulmaņa režīma laikā varam vērot arī citas Vācijas nacionālsociālismam līdzīgas manieres – vadoņa sveikšana ar paceltu labo roku (labvēlības sveiciens), masu pasākumi ar grandiozām dekorācijām, vadoņa slavināšana pasākumos un vadoņa kults – tie tomēr uzlūkojami kā universāli nacionālisma propagandas paņēmieni autoritārās valstīs. Pašam K. Ulmanim A. Hitlera nacistiskais režīms īpaši neimponēja. Tieši pretēji, Latvijas attiecības ar Trešo Reihu tajā laikā bija diezgan sarežģītas, ņemot vērā arī tobrīd aktuālo vācbaltiešu jautājumu.

Pirmie Latvijas Pļaujas svētki norisinājās 1935. gadā Koknesē, un pēdējie 1937. gadā Jelgavā. Kokneses izraudzīšanās par pirmo Pļaujas svētku norises vietu varētu būt saistāma ar tās izdevīgo novietojumu tuvu satiksmes ceļiem, kā arī dabas un vēstures bagātībām šajā vietā. Kokneses pļaujas svētki notika tagadējā Likteņdārza teritorijā, kas pirms Daugavas uzpludināšanas tika dēvēts par Krievkalnu. Savukārt, Jelgavas pļaujas svētkus varētu saistīt ar Zemgali kā Latvijas maizes klēti un Ulmaņa dzimto pusi. Jelgavas pļaujas svētku datums tāpat sakrīt ar K. Ulmaņa dzimšanas dienu 4. septembrī.

Rēzeknē rīkotie Pļaujas svētki 1936. gadā vērtējami kā vērienīgākais publiskais masu pasākums Rēzeknes vēsturē pēc tā mēroga un apmeklētāju skaita. 13. septembra svētku uzvedums pulcēja aptuveni 50 tūkstošus cilvēku, un Latgales apgabala izstādi apmeklēja vairāk nekā 120 tūkstoši cilvēku. Lai labāk saprastu svētku apmērus, jāatceras, ka 1936. gadā Rēzeknes iedzīvotāju skaits bija tikai aptuveni 14 tūkstoši. Pieļaujams, ka svētku organizēšana Rēzeknē saistāma ar centieniem izcelt Latgali un parādīt to jaunā gaismā, ņemot vērā arī to, ka Latgale tolaik bija uzskatāma par mazāk attīstītu Latvijas novadu attiecībā pret pārējiem.

Gatavošanās svētkiem

Pļaujas svētku organizēšana pamatā tika uzticēta tajā laikā tikko jaundibinātajai Latvijas lauksaimniecības kamerai. Ar kameru sistēmu nodibināšanu Latvijā sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai to vietā stātos centralizētas un nozares kamerai pakļautas apvienības.

Lauksaimniecības kameras ieceltie darbinieki sadarbībā ar pārējiem svētku techniskiem rīkotājiem gādā par lielā svētku laukuma apbūvēšanu, par ūdens piegādi, elektriskās apgaismošanas iekārtošanu, par skaļruņu uzstādīšanu, programmas saskaņošanu un iedalīšanu u. t. t. Izgatavoti 8000 svētku plakāti, kurus izsūtīs visiem pagastiem un pilsētām. Patlaban izgatavo pļaujas svētku piemiņas žetonus. Dzelzceļu virsvalde izstrādājusi svētku vilcienu sarakstu, pēc kura paredzēta svētku apmeklētāju pārvadāšana. Svētku laukuma ierīkos 5000 sēdvietas. Par biļešu iepriekšēju pārdošanu panākta vienošanās ar dzelzceļu virsvaldi, jo pie dzelzceļa biļetes iegādāšanās par 75 proc. pazeminātu tarifu svētku apmeklētājiem būs jāiegādājas arī svētku ieejas biļete.

Latgales Vēstnesis, Nr. 69 (04.09.1936)

Ne tikai Rēzeknē, bet arī citās pilsētās tika izveidotas svētku rīcības komitejas. Gatavošanās svētkiem uzsākta jau 1936. gada pavasarī. Jūlijā notika iekšlietu ministrijas informācijas un propagandas pārvaldes priekšnieka vizīte Rēzeknē.

Rēzeknē vakar ieradās iekšlietu ministrijas informācijas un propagandas pārvaldes priekšnieks Mežaraups ar rež. Munci, lai noskaidrotu lielo pļaujas svētku sarīkošanas apstākļus. Kopā ar vietējo administrāciju un Rēzeknes izstādes rīcības komiteju apskatīja izraudzīto pļaujas svētku laukumu, kas atrodas starp Rēzekni II staciju un izstādes laukumu un ir apm. ap 10 ha liels. Jau jaunnedēļ uz šī laukuma uz sāks celt lielu skatuvi. Pēc laukuma apskates notika valsts un pašvaldību priekšstāvju apspriede, Mežaraupa vadībā. Rež. Muncis ziņoja par uzvedumu, kurā rādīs Latgales rakstnieka Sprūdža sacerējumu. Dziesmu izpildīšanai vajadzīgi vismaz pie 1000 dziedātāju. Pavisam uzvedumā ņems dalību pie 5000 dalībnieku. Notiks liela darba ļaužu parāde, ilggadīgo strādnieku godalgošana, mazpulku parāde, slaucēju sacīkstes valsts mērogā un t. t. Pļaujas svētki sāksies 13. septembrī, plkst. 3 p. p. Pēc brīvdabas izrādes sāksies liela uguņošana, kā laukumā, tā ari visā pilsētā. Svētku viesu novietošanai rezervētas visas skolu ēkas, bet pilsētas valde uzņēmusies daļu ap meklētāju novietot privātās mājās. Gādāts lai pārtikas un ēdienu veikali būtu atvērti svētku laikā diennakti. 

Brīvā Zeme Nr. 159, (18.07.1936)

Gatavošanās svētkiem Rēzeknē ir plaši attēlota tā laika Latvijas preses izdevumos, tajos varam lasīt, kā pilsētā tiek krāsotas ēku fasādes, arī jumti, būvētas jaunas ietves, labiekārtotas teritorijas, stādīti koki. Liela daļa svētku būvēm nepieciešamo materiālu tiek piegādāti pa dzelzceļu, tam labi kalpo stacija Rēzekne II. Svētku norises vietas atrašanās netālu no dzelzceļa stacijas ir izdevīga ne tikai no saimnieciskā viedokļa, bet arī viesu sagaidīšanai. Tieši ar vilcieniem Rēzeknē ierodas liela daļa viesu.

Jau iebraucot ar vilcienu Rēzeknē, var manīt neparastu rosību. Rēzeknes dzelzceļu stacija dabū jaunu ietērpu: visas telpas izbalsina un krāso, uzkopj un izdaiļo stacijas apkārtni un celiņus. Par to vakar priecājās Latgales apgabala izstādes un pļaujas svētku rīkotāji, kas ar Lauksaimniecības kameras priekšsēdi R. Dzērvi ieradās uz apspriedi ar vietējo rīcības komiteju un sagatavošanas darbu pārbaudei. Tāda pat rosība un pošanās nomanāma arī visā pilsētā. Daudziem namiem mainījies un vēl mainās ārējais izskats — krāsotāji pārkrāso sienas un jumtus. Galvenajās ielās strādnieki labo vai gatavo jaunas ietnes, kas izstādes un svētku dienās uzņems desmitiem tūkstošu gājēju no visas Latgales un pārējiem valsts novadiem. Lielo no tikumu priekšdienas Rēzeknē ienesušas jaunu dzīvību. Pilnīgi pārvērties lielais armijas apmācības laukums aiz skaistās komercskolas ēkas. Kalngala laukuma daļu tagad aizņem Latgales apgabala izstādes celtnes. Tajās iebūvēti 1400 kubikmetru kokmateriālu. (…)

Rīts, Nr. 320 (21.08.1936)

Svētku norise

Pļaujas svētki Rēzeknē uzlūkojami nevis kā viens pasākums, bet kā pasākumu kopums ar svētku kulmināciju 13. septembrī. Visu nedēļu norisinājās Latgales apgabala izstāde, dažādi paraugdemonstrējumi, teātra izrādes un koncerti, kino izrādes, tematiski referāti un dažādi pasākumi arī citur pilsētā. Svētku viesiem tika piedāvātas dažādas ekskursijas ar automašīnām Rēzeknes apkārtnē. Rīgas Radiofons nodrošināja tiešās radio translācijas no svētku pasākumiem. Speciāli uz pļaujas svētkiem norīkoto vilcienu, kas pienāca Rēzeknes stacijās, skaits bija mērāms vairākos desmitos.

Latgales apgabala izstāde

Pļaujas svētku ietvaros Rēzeknē laikā no 6. līdz 13. septembrim notika arī Latgales apgabala izstāde. Izstādē uzsvars tika likts uz lauksamniecības izstrādājumiem un sasniegumiem, taču pārstāvētas tika visas rūpniecības nozares. Izstādes vajadzībām blakus svētku laukumam tika izbūvēti paviljoni 5,5 ha platībā. Papildus izbūvētajiem paviljoniem izstāde norisinājās arī komercskolas telpās un pagalmā, arī tagadējā Daugavas stadiona teritorijā.

Izstādē visplašāk tika pārstāvēti lauksaimnieki, kopumā ap 2000, izrādot dažādus lauksaimniecības izstrādājumus un mājražojumus. Izstādē tāpat piedalījās dažādas organizācijas un iestādes, kā Kaucmindes mājturības skola, Vecbebru biškopības un mājturības skola, Višķu dārzkopības skola, kā arī Rēzeknes cietuma ferma ar pašaudzētiem tomātiem un arbūziem. Lopkopji uz izstādi bija atveduši aptuveni 700 lopu un 600 mājputnu. Notika valsts mēroga slaukšanas sacensības, zirgu skriešanās sacīkstes un dažādi paraugdemonstrējumi. Komercskolas pagalmā tika izstādītas modernākās lauksaimniecības mašīnas un darbarīki.  Izstādē īpašas komisijas vērtēja saimniecības, un labākajiem savās nozarēs tika pasniegtas godalgas.

Savukārt komercskolas telpās tika izvietota Latgales kultūras izstāde. Arheoloģijas un etnogrāfijas nodaļa izrādīja tautiski austus audumus, Latgales keramiku un senos darba rīkus, kā arī arheoloģiskajos izrakumos iegūtos materiālus un vēsturiskos dokumentus. Komercskolā tāpat bija izvietotas Latgales glezniecības un literatūras izstādes. Nozīmīga bija arī izstādes izglītojošā loma, izstādes laikā tika nolasītas vairāk kā 60 lekcijas un referāti par dažādiem saimnieciskiem jautājumiem.

 5 kārtām saceltas garu garās nojumes sīkiem un lieliem lopiem. Te arī zālāju laukums ar paraugaploku. Gar lopu nojumēm izstādes laikā notiks pat zirgu skriešanās sacīkstes. Savas nojumes būs Latgales ugunsdzēsējiem. Laukumā netrūkst arī piena restorāna un bufešu. Pie ieejas stāv desmitiem nelielu mājiņu, — tās biļešu kases, kuras novietos gar visu laukumu jau pirms 6. septembra, kad izstādei atklāšana. Pasta – telegrāfa departaments patlaban būvē prāvu pasta un tālruņu ēku, kas kalpos kā izstādes, tā arī pļaujas svētku apmeklētāju vajadzībām. Latgales apgabala izstādi atklās svētdien 6. septembrī, pl. 1 dienā. Pirmā izstādes diena būs saistīta ar veselu virkni referātu par vēstures un nacionāli valstiskiem jautājumiem. Otrajā izstādes dienā, 7. septembrī referāti būs veltīti mājsaimniecībai, 8. septembri — lauku sētu izdaiļošanai, dārziem un mežiem, 9. — zālājiem, meliorācijai un kūdrai, — 10. — zemkopībai, 11. — lopkopībai un 12. septembri — zirgkopībai un mazpulkiem. Daudzus no šiem referātiem pārraidīs arī radiofons, kas ikvakaru sniegs informāciju par izstādes notikumiem un nākošās dienas sarīkojumiem.

Rīts, Nr. 320 (21.08.1936)

Rūpniecības nozari izstādē pārstāvēja 216 uzņēmumi un amatnieki. Tostarp 30 gados labi pazīstami uzņēmumi, tādi kā “VEF”, “Bufallo”, “Kuzņecovs” un “Bekona eksports” . Preču piedāvājums ko varēja iegādāties bija visdažādākais, sākot ar kosmētiku, tautastērpiem, beidzot ar lauksaimniecības mašīnām un mēslojumu. Īpašu izstādes apmeklētāju interesi piesaistīja Daugavpilī būvētās lidmašīnas “Kaija” un “Ērglis”. Tāpat izstādē savi paviljoni bija ierīkoti valsts pārvaldes iestādēm kā zemkopības ministrija un lauksaimniecības kamera, kā arī dažādām lauksaimniecību tieši nesaistītām organizācijām, kā piemēram Mazpulkiem, robežsardzei un mežu departamentam.

TUR TIEŠĀM BIJA KO REDZĒT

(..)Tur tiešam bija ko redzēt. Visi tā laika jaunākie tehnikas sasniegumi bija vienkop. Dabīgi, ka mani visvairāk saistīja mans darba lauks – lopkopība. Plašā teritorijā bija uzbūvētas mītnes Latgales sugas lopiem. Tur stāvēja izcilākās Latgales pienražotājas, izcilākās vilnas un gaļas devējas. Bet manu uzmanību visvairāk saistīja brīnumskaistie Latgales rikšotāji. Daudzi no tiem jau bija pazīstami Rīgas hipodromā, sevišķi Staņislava Trasuna audzētie. Pašā novietņu centrā bija plašs demonstrāciju laukums. Šī laukuma malā bija neliela celtne, kur visu izstādes laiku pulcējās lopkopji un inspektors A. Lāčkājs. Tieši manā dežūras laikā birojam garām aizsoļoja Kārlis Ulmanis ar savu svītu. Viņš mūs sveicināja, un mēs skali atbildējām, metot gaisā cepures. Ar lielu aizrautību sekoju dažādu lopu demonstrējumiem laukumā. Tur tika vadāti slaveni vaislas buļļi, govis, aitas un zirgi. Kāds pierobežas saimnieks bija iemācījis savu bulli jāšanā: pats lepni sēdēja sedlos un apjāja vairākas reizes apkārt laukumam. Tad laukumā izgāja kāds balvēnietis un palaida pilnīgā brīvībā savu ērzeli. Milzīgais ērzelis, uzlicis purnu uz saimnieka pleca, sekoja tam kā sunītis.

(…)Taču izstādē neiztika arī bez kurioziem. Viens bullis bija salauzis deguna riņķi un ticis brīvībā. Kāds uztraukts vīrs atskrēja uz biroju, ziņoja par notikušo. Ka tāds brīvība palaists bullis ir bīstams, tas visiem skaidrs, bet kā briesmas novērst? To mirkli izdomāt nevar. Tad kāds pieredzējis lopkopis uz ātru roku savāca tuvuma esošos desmit vīrus un aizgāja bēgli gūstīt. Pēc īsas instruktāžas visi vīri kā viens metās vienlaicīgi bullim virsū. Ieķērās astē, kājās, ragos, ausīs, visur, kur var pieķerties. Bullis bija savaldīts. Atlika tikai ielikt jaunu riņķi un piesiet stāvvietā. (…)

Vakaros nelielās grupiņās apstaigājām alus bodītes, nogaršojām un spriedām, kuram šis dzēriens labāk padevies. Visi tomēr par labāko atzina Rēzeknes Manteifeļa alu. Bija uztaisīta arī deju grīda. Tur jaunieši mūzikas pavadījumā varēja valsēt visu nakti. Dēļu grīda bija apgaismota ar prožektoru.(…)

Jānis Olekšs, Rēzeknes Vēstis Nr. 126/127 (24.08.1996)

BĒRNĪBAS ATMIŅAS
(…)Tajā laikā manam vectēvam Rēzeknē bija ziepju ražotava. Lai iepazīstinātu Latvijas iedzīvotājus ar jaunumiem ziepju ražošanā, mans onkulis Samuels atbrauca no Vācijas. Viņš sāka ražot šķidrās ziepes un ziepju pulveri veļas mazgāšanai. (…)svētku laikā izstāžu paviljonā vectēvs iekārtoja stendu, kur viņš demonstrēja šis preces. Mans tēvs bija uzzinājis, ka Ulmanis ieradīsies dziesmu svētkos un izstādē. Tā kā vectēvs un onkulis vāji pārzināja latviešu valodu, ģimene nolēma, ka tēvs paviljonā būs par tulku. Kad Ulmanis apskatīja mūsu stendu, viņam ļoti patika vectēva ražotās preces. Tēvs atbildēja uz prezidenta daudzajiem jautājumiem. (…)
Visumā Ulmanis bijis apmierināts ar Latgales ražojumiem. Daudzus Latgales izstrādājumus tajā laikā eksportēja uz ārzemju vēstniecībām Maskavā un arī uz Angliju un Vāciju. Svētku laikā bija arī parāde, kurā piedalījās Rēzeknes kājnieku pulks, aizsargi un skolēni. Rēzeknes Pilsētas Domē bija liels bankets, kurā bija ielūgti Latvijas atbrīvotāji.

Naums Lifšics, Čikāgas Ziņas Nr. 281 (2004, janvāris.), 27.lpp.

Svētku kulminācija 13. septembrī

Tieši ar K. Ulmaņa vilciena ierašanos Rēzekne II stacijā 13. septembrī tika ievadīts svētku galvenais pasākums. Vilcienā bija arī ministri, diplomāti un citas valsts amatpersonas. Kad viesu vilciens bija pienācis Rēzekne II stacijā, pie prezidenta vagona goda sardzes postenī nostājās 2 kareivji, bet pie prezidenta ar ziņojumu devās Rēzeknes garnizona priekšnieks ģenerālis Bahs un pilsētas galva pulkvežleitnants Priedulāns.

Dārzu ielas galā, dzelzceļa stacijas tuvumā bija uzstādīti Latgales vārti ar uzrakstu ,,Sveicam dižo tautas vadoni Māras zemē”. Pie Latgales vārtiem valdības delegāciju sagaidīja Latgales valsts, pilsētu un lauku pašvaldību un izglītības iestāžu pārstāvji. Dārzu ielā, pa kuru viesiem bija jādodas uz svētku laukumu, nostājās Latgales skolu skolēni un svētku dalībnieki.

Pie ieejas svētku laukumā bija uzbūvēti lielie goda vārti ar uzrakstu „Vienotās zemes saimnieku sveic Latgale”. Vārtu meta autors ir latviešu mākslinieks Jēkabs Bīne (1895–1955). Vārti veidoti monumentālisma stilistikā, apgleznoti nacionālos motīvos, bagātīgi dekorēti ar karogiem, meijām un jumja zīmēm. Vārtu augšā redzami sakrustoti izkapts un grābeklis, uz stilizētas austošās saules fona uzstādīts zirga arkls. Šāda goda vārtu tradīcija tika plaši piekopta K. Ulmaņa valdīšanas laikā Latvijā un tika izmantota īpašas cieņas izrādīšanai masu pasākumos.

Tūlīt aiz goda vārtiem bija nostājušies Lauksaimniecības kameras locekļi, strādnieku arodorganizāciju pārstāvji ar karogiem, Latgales pilsētu galvas, apriņķu un pagastu vecākie, pagasttiesu priekšsēdētāji, aizsargi, mazpulku dalībnieki un vadītāji.

Estrādē bija pulcējušies visi svētku uzveduma dalībnieki un apvienotie svētku kori tautastērpos. Valsts prezidentam ieņemot vietu ložā pretim skatuvei, svētku apvienotais koris orķestra pavadījumā nodziedāja ,,Himnu vadonim”. Ar uzrunu svētkus atklāja Latvijas lauksaimniecības kameras priekšsēdētājs R. Dzērve, pēc tam ar runu uzstājās valsts prezidents K. Ulmanis. Pēc viņa uzrunas tika izpildīta valsts himna, kuras laikā skanēja lielgabalu salūts.

Ja pagājušā gadā pēc Kokneses Pļaujas svētkiem tapa izrēķināts, ka tur esot bijuši pulcējušies 140 000 cilvēku, tad šodien še nav mazāk ne par vienu tūkstoti, ne simtu, un ne par vienu cilvēku — tas skaits ir atkal pilns, un droši vien tas ir vēl lielāks, kā tam arī vajaga būt. Jo šī gada svētki ir daudzējādā ziņā sevišķi svētki. Ja pagājušā gada svētki mums visiem sirdis sildīja, tad šogad tas notiek vēl jo vairāk, tamdēļ ka šie svētki ir arī tiešs godinājums un draudzības apliecinājums Latgalei un visiem latgaliešiem, un tamdēļ var tikai priecāties, ka mēs te esam tik milzīgi lielā skaitā pulcējušies. (Aplausi.) Lai šie svētki rāda it visiem un arī pašiem latgaliešiem, lai viņi rāda it visiem šaipus mūsu zemes robežām un otrā pusē, ka nieki ir visas runas, ka mēs nevaram saprasties savā starpā — latgalieši ar pārējiem latviešiem, Latgales apdzīvotāji ar pārējās zemes apdzīvotājiem. Mēs esam viens, un paliksim viens, lai zina to visi un nekad neaizmirst! (Aplausi.)

Fragments no K. Ulmaņa runas, Valdības vēstnesis Nr. 208, (14.09.1936)

Pēc prezidenta runas sākās lielā darba parāde. Parādi atklāja mazpulki ar karogiem un Latvijas lauksaimniecības kameras vadība, aiz kameras soļoja arodbiedrības ar saviem karogiem. Tālāk skatītāju pulkiem garām aizsoļoja aizsargi, aizsardzes un aizsargu jātnieki. Tad sākās zemnieku darba parāde, ko ievadīja arāji. Gājiena priekšgalā nesa sentēvu koka arklu, kuru pavadīja moderns traktors. Parādes gājienā paceltām rokām aizsoļoja sējēji un pļāvēji, kuriem sekoja zāles un labības pļaujmašīnas un citas ražas novākšanas mašīnas. Tālāk soļoja grābēji un kūlēji, ražas vācēji, gani, kalpones un saimnieces. Parādes noslēgumā apvienotie kori nodziedāja J. Mediņa komponēto A. Sprūdža dziesmu „Mūsu zeme svētā naida nepazīst”. 

Darba parādei sekoja lauksaimnieku, ilggadīgo laukstrādnieku un laukstrādnieču, mazpulku dalībnieku apbalvošana. Zemkopības ministrija apbalvoja 1421, un Lauksaimniecības kamera 761 laukstrādnieku, pavisam 2182 ilggadīgos centīgos laukstrādniekus. Par ganību uzlabošanu apbalvoti 50 lauksaimnieki, bet par labāku dzīves apstākļu iekārtošanu laukstrādniekiem — 13 lauksaimnieki.

Organizējot otros Pļaujas svētkus, LLK nolēma godalgot
ilggadējos laukstrādniekus, lai veicinātu viņu ilgāku uzturēšanos pie viena saimnieka un labu saticību ar darba devēju. Uz pagasta valdēm tika nosūtītas īpašas veidlapas, kurās bija jāsniedz ziņas par katru balvas pretendentu. Godalgot varēja laukstrādniekus, kuri vismaz astoņus gadus nodzīvojuši pie viena saimnieka un joprojām tur pat strādā. Bet tos, kuri pie viena saimnieka nodzīvojuši ilgāk par 10 gadiem, ieteica Zemkopības ministrijai godalgošanai.
Atkarībā no godalgojamā vecuma un dienesta ilguma balvu sadalījums Rēzeknē acīmredzot bija šāds: vīriešiem vidējos gados kabatas pulksteņi, vecākiem vīriem gultas segas un modinātājpulksteņi; sievietēm vidējos gados rokas vai modinātājpulksteņi un seģenes, ilggadējām strādniecēm galda un sienas pulksteņi, vecākām sievietēm gultassegas un modinātājpulksteņi. 

Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa Nr. 09-10 (01.09.1995)

Notika sveicienu nodošana prezidentam un valdībai, kā arī zvērestu nodošana vadonim, kas vērtējama kā specifiska autoritārās varas tradīcija. Pēc apbalvošanas prezidents un valdības locekļi devās apskatīt Latgales apgabala izstādi, kur prezidents tāpat pasniedza dažādas godalgas labākajiem lauksaimniekiem. Dažādas balvas tika pasniegtas arī K. Ulmanim un valdībai, piemēram, goda krēsls un kumeļš.

Pulksten 17:30 estrādē tika izrādīts lieluzvedums “Svētā zeme” 7. ainās. Tā autors bija Latgaliešu publicists un rakstnieks Alberts Sprūdžs (1908-1944). Uzveduma režisors un scenogrāfs – Jānis Muncis (1886 – 1955). Uzvedumā piedalījās tēlotāji, apvienotais svētku koris un orķestris, balets, mazpulki un aizsargi. Uzvedumā attēloja Latgales atdzimšanu, sākot ar seno vēsturi un beidzot ar 1934. gada 15. maiju – Vienības dienu, kad par vadoni kļuva K. Ulmanis.

Pēc plkst. 19:00 visā pļaujas svētku laukumā spēlēja orķestri, un pļaujas svētku apmeklētājiem sākās balle, kas noslēdzās ar 20 minūšu ilgu uguņošanu.

Svētku norises vieta

Latgales kultūrvēstures muzejā tiek glabāts svētku plāna orģināls, kurā lieliski attēloti svētku apmēri un kas ļauj precīzi noteikt svētku norises vietas mūsdienu Rēzeknē.

Ielu nosaukumi gandrīz pilnībā atbilst mūsdienās pastāvošajiem, ar diviem būtiskiem izņēmumiem. Ielai, kas plānā ir iezīmēta kā R. Blaumaņa iela, ir mainīts nosaukums, un šobrīd tā ir Jāņa Raiņa iela. Iela, kas redzama plānā kā Jūras iela, mūsdienu Rēzeknē ir Zemnieku iela, kas šādi tika pārdēvēta tieši par godu gaidāmajiem Pļaujas svētkiem ar 1936. gada 16. augusta pilsētas domes rīkojumu. Plānā redzams, ka Jūras iela neturpinās tālāk par krustojumu ar Slimnīcas ielu, tās pagarināšana un savienošana ar stacijas ielu notikusi jau pēckara gados. Arī tādas ielas kā Lubānas, Ventspils un Kr. Valdemāra neturpinās tālāk par R. Blaumaņa ielu. Ielu neesamība šeit saistāma ar to, ka teritorija, kas plānā apzīmēta kā svētku laukums, trīsdesmito gadu vidū atrodas pilsētas nomalē un ir praktiski neapbūvēts klajums.

Šai teritorijai tāpat kā šodien bija dabisks kritums, kas sākas no Kr. Valdemāra ielas un turpinās ziemeļu virzienā līdz Stacijas ielai. Šis kritums tika labi apspēlēts, izvietojot estrādi lejā un skatītājus piekalnē, kas ļāva no visām pozīcijām ērti pārredzēt uz skatuves notiekošo.

Savukārt, izstādes teritorijas bija izvietotas līdzenumā, kur mūsdienās atrodas Daugavas stadiona teritorija, privātmāju apbūve un Jāņa Raiņa parks. Plānā arī redzama bez nosaukuma iela, kas savieno Dārza ielu ar svētku laukumu ar iezīmētu pagrieziena apli laukuma centrā. Iela tika izbūvēta speciāli svētku vajadzībām, un līdz mūsdienām dabā nav saglabājušās liecības par tās atrašanās vietu.

Dārza un Stacijas ielu krustojumā plānā redzami Latgales vārti, kur no Rēzeknes II stacijas tika sagaidīti augstie viesi un valdības pārstāvji. Vietā, kur jaunveidotā iela krustojas ar Rūdolfa Blaumaņa ielu, atradās goda vārti. Arhīvu fotogrāfijās un kino materiālos varam vērot augsto viesu došanos pa Dārzu ielu cauri goda vārtiem (atzīmēti plānā ar apvilktu ciparu 16), kas sakrīt ar plānā iezīmēto bultu virzieniem. Kopumā svētku apmeklētājiem plānā bija paredzētas septiņas ieejas teritorijā. Komercskolas pagalms plānā iezīmēts kā pilnīgi norobežota teritorija, bet, kā redzams foto liecībās, iekļūt teritorijā ir bijis iespējams arī no Dārza ielas puses un iepretim izstādes galvenajiem vārtiem.

Gar Upes ielu un aiz estrādes iezīmētas garas rindas ar bufetēm. To daudzums ir rūpīgi plānots, ņemot vērā faktu, ka iepriekšējos Kokneses pļaujas svētkos tikusi piedzīvota situācija, ka visiem dalībniekiem ēdamā esot pietrūcis.

No plānā redzamajām ēkām sākotnējā veidolā saglabājusies tikai zemes grāmatu nodaļas ēka, kas plānā atzīmēta ar apvilktu ciparu 13 – ēkā šodien atrodas Valsts policijas Rēzeknes iecirknis. Komercskolas ēka atradās tagadējā J. Raiņa parka teritorijā, bet tika sagrauta 2. pasaules kara laikā un netika atjaunota. Lielākā daļa svētku vajadzībām uzcelto būvju pēc svētku beigām tika nojauktas, un to materiāli pārvesti uz Jelgavu, 3. pļaujas svētku norises vietu.

Svētku laukuma un izstādes būvju atrašanās vietas modelis attiecībā pret mūsdienu situāciju dabā.

Svētku estrāde

Vispamanāmākā lieta, ko arī visbiežāk varam vērot arhīvu foto materiālos par Pļaujas svētkiem Rēzeknē, ir iespaidīgā estrāde, kas slējās vairāku desmitu metru augstumā un ir vairāk nekā simts metru plata.

Estrādē vienlaicīgi varēja atrasties vairāki simti uzveduma dalībnieku. Tā galvenokārt bija būvēta no koka konstrukcijām, ar amfiteātra tipa pakāpieniem un scenogrāfiskiem elementiem, tādiem kā zemnieku sēta un druva kreisajā pusē un augstais, ar karogiem rotātais kalns labajā. Centrā trīs milzīgi karogu masti simbolizēdami trīs apgabalus, ar stilizētu uzlecošo sauli fonā. Estrādes priekšā atradās valdības loža un tribīne. Kopumā vērtējot, estrāde rada monumentālu iespaidu, to īpaši izcēla atrašanās klajumā bez citām blakus esošām ēkām.

Faleristika un suvenīri

Organizējot Pļaujas svētkus, tika veikts liels darbs, gan atainojot tos presē, gan izdodot īpašus prospektus, gan izgatavojot piemiņas suvenīrus un nozīmītes. Runājot par konkrēto faleristikas materiālu, zināms, ka pastāvēja arī sudraba nozīmes, kam lika sudraba provi un arī meistara zīmi, pēc kuras var mēģināt noteikt izgatavošanas darbnīcu. Nedārgmetāla nozīmīšu skices veidoja turpat darbnīcās, izmantojot pasūtītāju zīmējumus vai arī pieaicinot ievērojamus māksliniekus. Diemžēl šīs skices nav pieejamas, un tāpēc nav iespējams noteikt to autoru vai darbnīcu. Liela daļa Pļaujas svētku suvenīru tiek glabātas privātās kolekcijās un nav publiski apskatāmai. Zemāk varam aplūkot māla krūzītes un nozīmītes, kas veltītas Rēzeknes Pļaujas svētkiem, no J. Žugova privātkolekcijas.

Retrospektīva

Kopš Pļaujas svētkiem ir pagājuši vairāki gadu desmiti, ir mainījusies valsts, tās pārvalde, mainījusies ir lauksaimniecība un sabiedrība kopumā. Atmiņas par svētkiem ir nogūlušas arhīvu fondos, privātkolekcijās un vecu avīžu slejās. Būtu gandrīz neiespējami atrast aculieciniekus, kas varētu nepastarpināti pastāstīt par pieredzēto svētkos. Iespējams, kādam par šiem notikumiem ir stāstījuši vecāki vai vecvecāki.

Deviņdesmitajos gados līdz ar vēsturiskās atmiņas atjaunošanos varēja vērot pastiprinātu interesi par Pļaujas svētku vēsturi. Tā, piemēram, 1996. gadā, kad apritēja 60 gadi kopš Pļaujas svētkiem, Rēzeknē notika īpaši svētku atceres pasākumi – teātra izrādes, komercizstāde, tirgus Latgales ielā, gājiens un balle.

Būtiska lieta, ko mēs, atskatoties vēsturē, šo svētku sakarā varam noteikti secināt, ir, ka ticība valstij un tautas vienotība toreiz bija īsta nevis diktatūras propagandas uzburta, kā varētu šķist, pavirši pieejot tēmai. Lai gan, kā iepriekš minēts, Pļaujas svētki notika K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā, svētkos izdevās izcelt tautas vienotību un nacionālismu, kas kopā ar svētku apmēru noteikti nāca par labu Latvijas valstiskuma apziņas nostiprināšanai Latgalē. Pļaujas svētki ir daļa no Ulmaņlaika mantojuma. Arī ilgtermiņā redzam, kā trīsdesmito gadu Latvijas vērtības joprojām formē latviešu tautas pašapziņu arī šodien. Ko mēs varam paņemt sev no šiem svētkiem, mēs varam izlemt paši. Tā var būt jauna patriotisma deva, jaunas zināšanas vai jauni virzieni savas pilsētas un Latvijas vēstures tālākai izzināšanai.