Vasaras teātris pilskalnā
Laikraksts “Drywa” 1908. gadā raksta:”Starp sadrupušim mvurim uz kolna nyu ir kūka teatrs, kurā kotrs atrūn wismiligu piejmšonu, nasaskotūt ni uz jo montu, ni tautibu.”[1] Tā ir atsauce uz pilskalnā ierīkoto teātri, kas 20. gadsimta sākumā kalpoja kā aktīva kultūrvieta.
Jāsaka, ks šī brīža pilskalna stāvoklis neliek domāt, ka kādreiz šeit ir bijis kas cits, izņemot drupas, taču padziļināti pētot resursus, kas attiecas uz 20. gs. sākumu, atklājas, ka laikā, kad Rēzeknē norisinājās kultūras dzīves mošanās, pilskalnā tika ierīkots parks, teātris, kā arī vasaras restorāns (ресторанчик[2]). Tas bija laiks, kad pilsētā auga izglītības un sabiedriskās aktivitātes līmenis, tika izveidota pastāvīga tautas teātra trupa, koris, tātad uz vietas bija gan kultūras produktu radītāji, gan patērētāji.
Pagaidām nav izdevies atklāt atsauci uz konkrētu teātra vai restorāna uzbūvēšanas laiku. Bet var pieņemt, ka tas noticis neilgi pirms parādās pirmie raksti periodikā, kas atspoguļo teātrī notiekošo. 1903. gadā iznākušajā Alekseja Sapunova grāmatā par Vitebskas guberņas kultūrvēsturiskiem objektiem tiek detalizēti aprakstīts arī Rēzeknes pilskalna stāvoklis, un tajā, neskaitot drupas, tiek pieminēta uz pilskalna esošā koka apbūve, tai skaitā milzīgs vismaz 40 zirgiem paredzēts stallis[3]. Par teātri vai labiekārtotu parku autors klusē, un ņemot vērā, cik detalizēts ir pārējais apraksts, var diezgan droši minēt, ka tātad uz šo laiku tur attiecīgās būves neatradās.
Sākot ar 1908. gadu vasaras teātris epizodiski parādās periodikā, kas atspoguļo Rēzeknē un Latgalē notiekošo, lielākoties tie ir saviesīgo vakaru/izrāžu apskati. Kā viens no nozīmīgākajiem notikumiem, kas 20. gs. sākumā norisinās pilskalnā ir Pirmā Lauksaimniecības izstāde Rēzeknē, kas vairākas dienas 1910. gada septembra sākumā demonstrēja vietējo saimnieku sasniegumus un apbalvoja labākos amantiekus, lopkopjus u.c. Notikumu apskatos parādās, ka arī teātra telpas tika izmantotas: „Ari par gara baudijumeem bij savu teesu gādāts.Vecā pilskalnā ir eerikots preekš teātra izrādēm neleels nams, kurā pa izstādes laiku noturēja lekcijas un izrīkojumus.”[4] Vēlāk gan latgaliešu/latviešu laikrakstos informācija par vasaras teātri parādās mazāk. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka līdz ar izveidotā teātra trupa savus iestudējumus izvēlas uzvest tautas namā u.c. telpās. Tā „Amerikas Atbalss raksta:” Rēzeknes pilskalnā uzcēla vasaras teātri. Sākās žīdu un kreevu diletantu izrādes. Rēzeknes saveesigās beedribas teātri divus gadus īrēja kreevu akteeru trupa no Maskavas, kura vēlāk pārgāja uz pilskalna teātri. Sīs kreevu izrādes bija samērā deezgan labi nostādītas, noritēja labās dekorācijās un spēlēja rutinēti spēki. Bet viņu galvenee apmeklētāji bija kreevu eeredņi un zīdi.”[5]
Par to kā izskatījās labiekārtotā pilskalna teritorija laikā līdz Pirmajam pasaules karam ir maz ziņu, kā viena no retajām vizuālajām liecībām, ir nesen atrasta pastkarte, kuras pasta zīmogs ir no 1915. gada. Pastkartē labi redzama vienkārša koka ēka, kuras apjomā labi nolasāma skatuves paaugstinājuma daļa un auditorijas daļa. Vienā pusē teātra ēkai var manīt labiekārtota parka daļu (soliņi, nesen stādīti koki, taciņas), otrā pusē parādās papildus ēkas, viena no kurām skaidri redzams, ir kase.
Pēdējais avots, kas piemin vasaras teātri un restorānu pilskalnā ir skolotājs Pāvels Rikovs no Rēzeknes, kurš 1917. gadā raksta, ka abas kultūrvietas uz kara laiku ir slēgtas. Pēckara gados pilskalns figurē jau tikai kā Livonijas ordeņa pilsdrupu vieta, kuru ir pa laikam plānots labiekārtot, un ne teātris ne arī citas ēkas vairs netiek pieminētas: [..].pilsētas valde nolēmusi nodot arodbiedrības rīcībā vietējo pilskalnu, kas iecienīts kā teicama dažādu sarīkojumu vieta vasarā. Arodbiedrība ķērusies pie pilskalna izdaiļošanas un nupat notikušās meža dienās iestādīja pilskalnā vairākus simtus liepiņu un ceriņu krūmu. Nolaistais pilskalns jo drīzi tagad kļūs parpatīkamu pastaigas un atpūtas vietu iedzīvotājiem.”[6] Un jau 1925. gadā Marģera Skujenieka aprakstā, kur tiek pieminēts pilskalns, nav nekādu atsauču uz teātra ēku, vien parku, kas iekārtots šajā vietā. „Uz Rēzeknes upes labā krasta, aiz pilskalna, kurš pārvērsts par parku, atrodas pilsētas glītakā daļa: gar platām eelam atrodas dziļi dārzos noslēpušās glītas vasarniču stilā būvetas mājas, kuras vasarā izīreja peterpileešeem, kuri mekleja atpūtu klusajā pilsētiņā. Turpretim pilsētas deenvidu daļā mazās nebruģētās eeliņas veena pēc otras peeslējušās atrodas pussagruvušas ēkas, kuras pilditas visnabadzigakeem žideem. Eelas tur līdzigas netīrumu kaudzem, mājas un paši eedzīvotaji izdēdejuši un netīri.”[7]
[1] Drywa (Pēterburga), Nr.2 (14.06.1908)
[2] Рыков П. С., Древности Летгалии, 1917., 16.lpp
[3] Сапунов А. П. Памятники времён древних и новейших в Витебской губернии, 1903., 73.lpp.
[4] Zemkopis, Nr.38 (22.09.1910)
[5] Amerikas Atbalss, Nr.24 (15.06.1921)
[6] Rīts, Nr.142 (23.05.1936)
[7] M. Skejenieks, Latvija. Zeme un eedzīvotaji, 1927.