Kerbedzu dzimta Latgalē
Ātrā navigācija:
- Kerbedzu dzimta
- Īpašumi:
Lai arī Kerbedziem ar Rēzekni saistība nav diži liela, šīs dzimtas iespaids uz Latgales kultūrainu, sarežģītās sakarības un ar tām saistītais lielais daudzums kļūdu un pārpratumu dažādās vietās pat nopietnu autoru darbos lika mums nedaudz iedziļināties jautājumā. Kerbedzi pēdējos simts gados ir pētīti daudz, Latvijā Kerbedzus ir pētījis muižu pētnieks arhitekts Jānis Zilgalvis (1955) un vēsturnieks Antons Anspaks (1929 – 2001), Polijā – Lehs Jablonskis (Lech Jabłoński), Lietuvā – Pēteris Juknevičs (Petras Juknevičius), Krievijā – Mihails un Margarita Voroņini (Воронин) un daudzi citi.
Kerbedzi, cēlušies no Lietuvas poļu vai pārpoļotas lietuviešu muižnieku dzimtas, mūsdienās pazīstami, galvenokārt, kā inženieri un mecenāti. Jau no XIX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem par daudzu Kerbedzu rezidenci kļuva Pēterpils, kur ne vienā vien paaudzē vīriešu dzimuma pārtāvju alma mater bija Pēterpils Satiksmes ceļu korpusa inženieru korpusa institūts.
Pirmais Latgalē iegādātais Kerbedzu īpašums, šķiet, bija Dlužņevas jeb Lūznavas muiža ar apkārtējām zemēm, kuru dzelzceļu un hidrobūvju inženieris Stanislavs Kerbedzs iegādājās ap 1870. gadu, Kerbedzs iegādājās arī Riebiņu muižu ar apkārtējām zemēm, daļu no Veczosnas muižas un, iespējams, arī citus īpašumus. XIX gadsimta otrajā pusē vasarās Latgale kļuva par iecienītu galamērķi atpūtniekiem no impērijas galvaspilsētas. Talantīgo inženieri, šķiet, ar Latgali iepazīstināja otrā sieva, Viļānu īpašnieka meita māksliniece Marija Janovska.
Lūznavā, iespējams, paša Stanislava Kerbedza vadībā notika parka ierīkošana, un pats Kerbedzs esot ierīkojis arī Geļenovas parku netālu no Feimaņiem. Parku ierīkošana un daiļdārzniecība bijis viens no inženiera vaļaspriekiem, taču Latgalē, cik var spriest, Kerbedzs ilgstoši nekad nav uzturējies. Darba pienākumi lika tam pastāvīgi uzturēties Pēterpilī, bet atvaļinājumus un vēlāk – pensiju, Kerbedzs pavadīja savā dzīvoklī Varšavā un vasarnīcā Adrijas jūras piekrastē Itālijā. Stanislavs Kerbedzs mira Varšavā 1899. gadā. Līdz šim laikam Lūznavu pārvalda pārvaldnieks, bet Riebiņi pamesti novārtā.
Nopietnāka Kerbedzu darbība Latgalē aizsākās tikai XIX gadsimta pēdējā desmitgadē vai pat pirmajos XX gadsimta gados, kad Stanislava Kerbedza meita Jevgēnija, aktīva Pēterpils un Varšavas mākslinieku aprindu dalībniece, sāka Riebiņos ierīkot atpūtas namu māksliniekiem, kuriem trūka līdzekļu, lai dotos plenēros uz Itāliju. Sākot ar 1906. gadu Jevgēnija kopā ar vīru, arī Stanislavu Kerbedzu, tēva brāļa dēlu, arī dzelzceļu inženieri, sāk pavadīt vasaras Lūznavā, kur šajā laikā dzīvo un strādā arī viņas draugi, mākslinieki Kazimirs un Jūlija Stabrovski.
Jevgēnijas vasaras līdz pat Pirmajam pasaules karam paiet Latgalē, līdz šim laikam darbojas arī mākslinieku rezidence Riebiņos. Vīrs, tāpat kā tēvs, lielu daļu laika ir spiests pavadīt Pēterpilī un Tālajos austrumos un, šķiet, Lūznavā parādās reti, mirst 1910. gadā. Ap 1906. gadu aizsākta pašreizējās “sarkanās” pils, vasarnīcas tipa ēkas, celtniecība, kura noslēdzās ap 1911. gadu. Pirms paša Pirmā pasaules kara, šķiet, ar Jevgēnijas brāļa, arī dzelzceļu inženiera, Mihaila palīdzību uzsākta arī viesnīcas māksliniekiem celtniecība Veczosnā, kura tā arī netika pabeigta. Pēc Pirmā pasaules kara visi Latgales Kerbedzu īpašumi, ieskaitot Jevgēnijas māsai mantojumā palikušo Viļānu muižu, tiek nacionalizēti.
Ar Kerbedziem saistīti daudzi mīti un neskaidrības. Bieži vien savā starpā tiek jaukti divi Stanislavi Kerbedzi, viens no kuriem ir Jevgēnijas tēvs, otrs – vīrs. Stanislavu Kerbedzu nereti pieraksta par Lūznavas pils projektētāju, kaut gan uz tās celtniecības laiku inženieris jau bija miris. “Vispārzināma” patiesība, ka Stanislavs Kerbedzs ir apgrieztās arkas dzelzceļa tilta autors, arī, šķiet, ne ar ko nav pamatota. Dažādos avotos var lasīt, ka Stanislavs Kerbedzs ir dzīvojis Riebiņos un Lūznavā, kas maz ticams, ka atbilst patiesībai. Bieži sastopamais apgalvojums, ka Riebiņos un Lūznavā dzīvojis un strādājis mākslinieks un komponists Čurļonis, arī ir mīts – Čurļonis Riebiņos pavadījis tikai trīs nedēļas baudot “bezmaksas rezidenci” un pamatojuma domāt, ka ir bijis Lūznavā, nav it nemaz.
Apskatīsim Kerbedzu un ar tiem saistīto vietu Latgalē vēsturi sīkāk.
Kerbedzu dzimta
Kerbedzu (poļu: Kierbedziowie; lietuviešu: Kerbedžiai, krievu: Кербедзы) dzimta nāk no senas, iespējams, pārpoļojušās lietuviešu dzimtas. Dzimtas pārstāvji līdz XIX gadsimtam gandrīz nekad nav ieņēmuši svarīgus valsts amatus, turklāt, XVIII un XIX gadsimtā tiem vairākkārt bija jāpierāda sava augstdzimtība[1], par kuru liecina dzimtas ģerbonis Slepovrons (Ślepowron).
Ģerbonis pazīstams kopš XIII gadsimta un bija lielākoties izplatīts starp poļu šļahtas dzimtām mūsdienu Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas un Polijas teritorijās un pēc leģendas cēlies no romiešu ģenerāļa Marka Aurēlija Korvusa. Sākotnēji tas piederējis Korvinu (Korwin => Ślepowron) dzimtai un, iespējams, nācis no Ungārijas, ar moto “Kości spròchniałe powstańcie z mogiły, Przywdziejcie ducha i ciało i siły”. – “Trūdošie kauli ceļas no kapa, saņem dvēseli, mieru un spēku”. Sākot ar XV gadsimtu Korvinu jeb Slepovronu dzimta sāka pieņemt uzvārdus no to īpašumu nosaukumiem[2], bet vēlākos laikos par īpašiem nopelniem, galvenokārt, kara laukā, ģerboni piešķīra karalis un vēlāk arī Krievijas imperators.
Vietnē geni.com mūs interesējošais dzimtas atzars izsekojams līdz 1480. gadam, ap šo laiku ir dzimis pirmais senākais šobrīd zināmais dzimtas pārstāvis Stanislavs Kerbedzs (Stanislovas Kerbedis), kurš XVI gadsimta sākumā dzīvojis Žemaitijā Kvalonosē (Kvalonuose, Chwaloyn)[3].
1743. gadā no šļahtas nezināmu iemeslu dēļ tiek izslēgti Kazimira Kerbedza (~1680 – ?) dēli Matejs (1720 – ?) un Stanislavs(1730 – 1788) – Stanislava Kerbeza (1810 – 1899) vectēvs. 1799. gadā speciālai komisijai Viļņā sava nobilitāte bija jāpierāda arī visiem Mateja Kerbedza (1720 – ?) dēliem[4].
Stanislavs Kerbedzs (1810 – 1899) situāciju ar savas dzimtas vietu muižniecībā apraksta sekojoši:
“Mūsu dzimta cēlusies no senas poļu muižnieku dzimtas un vienmēr ir baudījusi visas muižniecības tiesības un priekšrocības, kuras tai dāvātas no augšas, un tāpēc, kad balstoties uz muižniecības ciltsrakstiem no mūsu uzvārda Viļņas muižniecības deputātu padomē tika iesniegti pierādījumi, tā, izskatot un konstatējot, ka dokumenti pilnībā atbilst visiem noteikumiem izdotiem 1799. gada 5/16. janvārī, lika mūsu dzimtu ierakstīt dzimtas grāmatas 1. daļā un par to mums izsniegts apliecinājums.. [5]”
Воронин М., Воронина М. (1982) Станислав Валерианович Кербедз 1810-1899. Ленинград: Наука, c. 13
Tomēr oficiālu apstiprinājumu savai piederībai šļahtai Kerbedzi saņēma tikai 1832. gadā[6].
Stanislava Kerbedza (1730 – 1788) dēls Antons (Antanas), neskatoties uz neskaidro situāciju ar šļahtu, divreiz tika ievēlēts Lietuvas tribunālā no Žemaitijas reģiona[7]. Dižciltība bija jāpierāda arī Stanislava dēlam Valērijam (poļu: Walerian, lietuviešu: Valerijonas, 1760 – 1820), kurš 1794. gadā saņēma no tēva mantojumā Naujadvari (Naujadvaris) Panevežas tuvumā un Pakišinu muižu (Pakiršinių dvarą) pie Šauļiem[8].
Valērijam Kerbedzam (1760 – 1820) no divām laulībām bija 9 bērni, starp tiem arī Ipolīts (1817 – 1858) un Stanislavs (1810 – 1899). Abi brāļi studēja Pēterpils Satiksmes ceļu korpusa inženieru korpusa institūtā, kurā vēlāk studēja arī abu dēli – Stanislava dēls Mihails (1854 – 1932) un Ipolīta dēli Stanislavs (1844 – 1910) un Mihails (1847 – 1910). Visi pieci projektēja dzelzceļus, ostas, hidrotehniskās būves, ceļus u.c. Abi Stanislavi vēlāk arī būs saistīti ar Latgali, ar Jevgēniju Kerbedzu (1859 – 1946), Lūznavas un Riebiņu muižām un nedaudz arī ar Veczosnu.
Stanislavs Kerbedzs (1810 – 1899)
Pazīstamākais no Kerbedzu dzimtas pārstāvjiem – Pēterpils dzelzceļu, tiltu un hidrotehnisko būvju projektētājs un būvētājs Stanislavs Kerbedzs (Stanislovas Kerbedis, Stanisław Kierbedź, 1810 – 1899) dzimis nepilnus 20 kilometrus uz rietumiem no Panevežas Naujadvarē (Naujadvaris). Tēvam, Valērijam Kerbedzam jau bija četri bērni no pirmās laulības. Stanislavs dzima kā pirmais bērns tēva otrajā laulībā ar Viktoriju Eidrigeviču (Wiktoria Eydrygiewicz) 1810. gada 24. februārī. Jaunāki brāļi bija Mihails (Mykolas, 1811 – 1894), Maksimiliāns (Maksimiljonas, 1815 – ?), Ipolīts (Ipolitas, 1817 – 1858) un Roberts (Robertas), kurš nomira bērnībā.
Par Stanislava Kerbedza privāto dzīvi zināms maz. Viņš ir bijis divreiz precējies, no pirmās sievas Paulīnas Monrimovičas (Paulina Monrtymowitcz, 1827 – 1847), piedzima meita Paulīna (1847 – 1889). Spriežot pēc tā, ka sieva mira tajā pašā gadā, kad dzima meita, un meita nosaukta par godu mātei, var secināt, ka sieva mirusi dzemdībās. Pēc pāris gadiem Stanislavs apprecēja deviņpadsmitgadīgo mākslinieci, Viļānu īpašnieka Vikentija Janovska (Vincent Janowski) meitu Mariju (1832 – 1915). Jaunajā ģimenē piedzima seši bērni – Valērijs (1850 – 1858), Nikolajs (ap 1850 – 1872), Mihails (1854 – 1932), Stanislavs (dz. 1858), Jevgēnija (1859 – 1946) un Sofija (1870 – 1963).
Jevgēnija apprecēja savu brālēnu – Stanislava brāļa Ipolīta dēlu Stanislavu (1844 – 1910) un kļuva par mākslinieci un Polijā pazīstamu mecenāti.
Dēls Mihails (1854 – 1932) sekoja tēva pēdās un 1876. gadā pabeidza Pēterpils Satiksmes ceļu korpusa inženieru korpusa institūtu, tāpat strādāja uz dzelzceļiem, tai skaitā modernizēja Pēterpils – Maskavas līniju, būvēja Vladikavkazas un Novorosijskas līnijas, kā arī sanatorijas Kislovodskā, Jesentukā, Pjatigorskā u.c.[9] Tāpat kā tēvs ir daudzu zinātnisko darbu autors, bija profesors Pēterpilī un Varšavā. Bija precējies ar gruzīnieti Jekaterinu Mihailovnu, bet bērnu laulībā nebija[10]. 1900. gadā Mihails uzdāvināja institūtam Itālijā izgatavotu marmora tēva krūšutēlu, kurš tika novietots institūta bibliotēkā. 1910. gadā Mihails zaudējis dzirdi, pametis darbu un apmeties Pēterpilī.
Pēc revolūcijas 1917. gadā pārcēlies uz Varšavu, palīdzējis māsai Jevgēnijai tās labdarības projektos. Pirms nāves pārdevis pēdējo muižu Oltaževā (Ołtarzew) un izdalījis naudu[11]. Miris 1932. gada 4. oktobrī, apbedīts dzimtas kapličā.
Stanislavs Kerbedzs bija ļoti izglītots, labi zināja valodas, esot bijis biežs grāmatveikalu apmeklētājs – pircis visu pieejamo literatūru par inženiermākslu, praktisko mehāniku un būvniecību. Zināms, ka Kerbedzs, neskatoties uz savu stāvokli sabiedrībā un valsts pārvaldē, esot izvairījies no iesaistīšanās politikā. Lielāko dzīves daļu Stanislavs dzīvoja Pēterpilī, tam bija kroņa piešķirta muiža Polijā[12], 1860. gadā mantota Pakiršņu muiža (Pakiršinio dvaras) starp Paņevežu un Šauļiem, kura pēc nāves pārgāja mantojumā dēlam Mihailam[13], paša iegādātas muižas Latgalē – Lūznava (Dlužņeva, Dłużniewo) un Riebiņi (Rybiniszki) ar piegulošajām teritorijām, īpašums Veczosnā, un iespējams, ka arī citi.
Ticēt latviešu valodā izdotajā literatūrā nereti sastopamajai informācijai, par to, ka Kerbedzs dzīvojis Riebiņu pilī vai no Zosnas pārvestā baznīcas ēkā Lūznavā, šķiet, īsti pamata nav. Stanislavs varētu būt pavadījis kādu laiku, piemēram, Lūznavā, darbu pie parka un apkārtnes iekārtošanas laikā, taču darba pienākumi nez vai tam ļāva ilgstoši atrasties ārpus Pēterpils, arī nekādos pārbaudāmos avotos liecības par dzīvošanu Inflantijā atrast nav izdevies.
Kerbedzu dzimtai bijušas īpašas attiecības ar Itāliju, arī Stanislavam bijis īpašums arī Senigallijā (Senigallia) Ankonas (Ancona) provincē, kuru viņš vairākkārt apmeklējis pēc došanās pensijā. Pēc aiziešanas pensijā 81 gada vecumā, pārsvarā dzīvojis Varšavā, kur aizrāvies ar tajā laikā moderno homeopātiju, kā arī savas bibliotēkas pastāvīgu papildināšanu, literatūru un labdarību. Ir zināms, ka XIX gadsimta beigās Stanislavs Kerbedzs Jašas – Bicānu ezera krastā iekārtojis 6 hektārus lielo Geļenovas parku, kurā “Ainavu kompozicionālajam risinājumam raksturīgs kokaugu (tanī skaitā eksotisko sugu) izvietojums lielās grupās. Šeit lielās grupās labi aug un bagātīgi ražo sēklas Eiropas, Sukačeva un Japānas lapegles, sudrabegles, ciedru priedes un Veimuta priedes, sudrabkļavas un Tatārijas kļavas, Pensilvānijas oši, pelēkie riekstkoki, sarkanie ozoli, platlapu liepas un citi introducētie kokaugi. Parkā aug Eiropas lapegles, Veimuta priedes, sudrabkļavas, sarkanā ozola un platlapu liepas jaunā paauga.[14]” Ir pamats domāt, ka arī Lūznavas parks un tā dīķu sistēma ir paša talantīgā inženiera projekts, ko nevarētu teikt par viņam pierakstīto Lūznavas pili.
Stanislavs no 1818. līdz 1824. gadam mācījās pīāristu[15] skolā Panevežā, pēc tam klasiskajā ģimnāzijā Kauņā. No 1826. līdz 1828. gadam Viļņas Universitātes fizikas un matemātikas nodaļā, kuru pabeidza ar fizikas un matemātikas kandidāta grādu un tajā pašā gadā iestājās Pēterpils Satiksmes ceļu korpusa inženieru korpusa institūtā, kur Stanislavu uzreiz uzņēma trešajā kursā. 1930. gadā Kerbedzs tika nosūtīts uz Koknesi izpētīt upes transporta caurlaidības uzlabošanas iespējas, un uz Kurzemi – rast risinājumus pret smilšu sanesumiem kroņa muižu zemēs[16]. 1931. gadā 21 gada vecumā pabeidzot institūtu ar virsleitnanta dienesta pakāpi palika tajā strādāt par pasniedzēju, vadot kursu projektus, kuri lielākoties specializējās uz tiltiem un hidrotehniskajām būvēm. 1837. kļuva par profesora palīgu.
Pateicoties savām svešvalodu un matemātikas un praktiskās mehānikas zināšanām 1837. – 1838. gadā palīgos nākamajam pirmajam impērijas Satiksmes ceļu ministram un dzelzceļa līnijas Pēterpils – Maskava būvētājam Pāvelam Meļņikovam (Павел Мелников, 1804 – 1880) uz vienu gadu tika nosūtīts komandējumā saņemot uzdevumus izpētīt satiksmes ceļu būvniecības īpatnības Francijā, Anglijā, Vācijā, Beļģijā un Holandē, noklausīties praktiskās mehānikas un celtniecības kursus Parīzē, tikties ar pazīstamiem inženieriem un pasniedzējiem, kā arī iegādāties inženierzinātņu materiālus, skices, modeļus u.c. Komandējuma mērķis bija papildināt institūta kadru zināšanas un kompetences un izstrādāt jaunu praktiskās mehānikas kursu. Rezultātā tika sagatavota atskaite, kas sastāvēja no 1673 lappusēm teksta un skicēm uz 190 lapām[17]. Atskaitē cita starpā bija izvirzīts jautājums par plaša dzelzceļu tīkla izveidi Krievijas impērijā.
1841. gadā Stanislavs saņem majora dienesta pakāpi, 1842. gadā ievēlēts par profesoru Ceļu institūtā, bet paralēli pasniedz arī citās augstskolās. 1843. gadā Stanislavam Kerbedzam tiek piešķirta pulkvežleitnanta pakāpe.
Pirmais Kerbedza nozīmīgais realizētais projekts bija pirmais pastāvīgais tilts pār Ņevas upi, kurš bija arī pirmais tilts Krievijā ar izgriežamu laidumu – lielākais tilts uz Ņevas upes un uz to brīdi viens no dziļākajiem tiltiem pasaulē. Ņevas dziļums sasniedza 12 metrus un upes gultni klāja aptuveni tik pat biezs dūņu slānis. Kerbedzs uzprojektēja vairāklaidumu tiltu uz lēzenām čuguna arkām un ar izgriežamu laidumu kuģu satiksmes nodrošināšanai. Tilta celtniecību vadīja pats inženieris, darbos piedalījās 1477 strādnieki, no kuriem 795 bija akmeņkaļi[18]. Teritorijas labiekārtošanas darbos piedalījās Stanislava brālis Ipolīts.
Tilta projekts tika izstrādāts 1842. gadā, bet celtniecību uzsāka 1843. gadā. Blagoveščenskas tilta (Благове́щенский мост) svinīgā atklāšana notika 1850. gada 21. novembrī. Svinībās esot piedalījušies teju visi Pēterpils iedzīvotāji un ceremonijas laikā Stanislavs Kerbedzs atradies pie tilta uzejas Blagoveščenskas laukuma pusē, kur ieradies arī cars Nikolajs I ar svītu. Pēc Kerbedza ziņojuma cars esot pateicies par padarīto darbu, pārgājis tiltu kājām, bet atpakaļ devies karietē[19].
Par godu šim notikumam esot izkalta arī piemiņas medaļa[20]. Tilts darbojās līdz 1938. gadam, kad tas, gan saglabājot bāzi, tika pārbūvēts, lai palielinātu kuģu caurlaidību[21].
1849. gadā Kerbedzs izbeidz savu pasniedzēja karjeru un pilnībā velta sevi celtniecības un ar to saistītajam administratīvajam darbam. 1850. gadā saņēma pulkveža dienesta pakāpi, bet pēc tilta pabeigšanas – ģenerālmajora pakāpi. Šajā pat laikā Stanislavs Kerbedzs kļūst arī par Mākslas akadēmijas brīvbiedru un Pēterpils Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.
1851. gadā Kerbedzu iecēla par jaunbūvējamās Pēterpils – Varšavas dzelzceļa līnijas mākslīgo būvju galveno inženieri, atbildīgu par tiltiem un tuneļiem. Šī bija pirmā dzelzceļa līnija Krievijas impērijā, kur tika nolemts būvēt metāla konstrukciju tiltus (Carskoje Selo un Pēterpils – Maskava līnijās visi tilti bija koka konstrukciju)[22]. Kerbedzs tika nosūtīts pieredzes apmaiņā uz Angliju[23]. 1852. gadā tika pieņemts lēmums par 5 metāla konstrukciju tiltu būvniecību dzelzceļa līnijā – pāri Lugai, Velikajai, Vilijai, Daugavai un Vislai. Pirmo sāka būvēt metāla tiltu pēc Kerbedza projekta pāri Lugai.
1854. – 1856. gados Krimas kara laikā darbi pie jaunā dzelzceļa uz laiku apstājās[24]. Paralēli Kerbedzs strādāja pie citu dzelzceļa līniju un inženiertehnisko būvju projektēšanas. 1856. gadā Stanislavs Kerbedzs uzrakstīja traktātu ar nosaukumu “Докладная записка о балтийской сети железных дорог”[25], kurā demonstrēja dzelzceļu tīkla projektu Baltijas valstīs, salīdzinot Kerbedza projektu ar Baltijas valstu dzelzceļu tīklu var secināt, ka tas arī tika realizēts dzīvē.
1857. gadā tika nodots Pēterpils – Varšavas dzelzceļa posms Pēterpils – Luga un Kerbedza projektētais tilts pāri Lugas upei[26]. Lugas tilts tika sagrauts Otrā pasaules kara laikā un tā vietā uzbūvēts jauns metāla tilts.
1858. gadā Kerbedzs tiek ievēlēts par Zinātņu akadēmijas goda biedru[27].
XIX gadsimta 50. gados Varšava kļūst par lielāko Polijas pilsētu, taču tajā joprojām nav neviena pastāvīga tilta pār Vislu. Satiksme ar Prāgas priekšpilsētu pretējā Vislas krastā notiek pa pontonu tiltu, kurš uz ledus iešanas laiku tiek izjaukts. Upes ātrums šajā vietā pārsniedza 3 m/s un tās gultne pastāvīgi mainījās. 1857. – 1858. gados Kerbedzs izstrādāja pastāvīga tilta pār Vislu projektu un tika iecelts par tā galveno inženieri. Lai papildinātu zināšanas par saspiesta gaisa izmantošanu tiltu celtniecībā Kerbedzs devās uz Bordo un Strasbūru[28]. Varšavas tilts kļuva par vienu no pirmajiem tiltiem Krievijas impērijā, kura celtniecībā tika izmantota kesonu tehnoloģija, inženieru vidū tas esot izraisījis tādu ažiotāžu, ka uz Varšavu devušās veselas grupas skatīties tilta būvniecības darbus[29].
Tilta celtniecība tika pabeigta 1864. gadā. Sākotnēji tilts bija nosaukts imperatora Aleksandra vārdā, taču vēlāk pārdēvēts par Stanislava Kerbedza tiltu. Pirmā pasaules kara laikā sagrauts, atjaunots, bet atkal sagrauts Otrā pasaules kara laikā. 1947. gadā, kad tika ceļot jaunu tiltu, par pamatu tika izmantoti vecā tilta balsti.
Turpmākajos gados Stanislavs Kerbedzs lielākoties pildīja administratīvus pienākumus, piedalījās dažādās komisijās, taču arī joprojām izstrādāja, piedalījās un ieņēma vadošus amatus daudzos dzelzceļu un hidrobūvju projektos, piedalījās Transsibīrijas maģistrāles variantu izskatīšanā, projektēja Pēterpils un Kronštates ostas un kanālu starp tām, vienu no sava laika sarežģītākajiem hidrobūvju inženiertehniskajiem projektiem – Marijas ūdens sistēmas (Мариинская водная система) izbūvi, kā arī Lībavas ostas rekonstrukciju[30]. 1868. gadā iecelts slepenpadomnieka rangā, tai pašā gadā Kerbedzam Polijā tika piešķirta muiža, kura ik gadus ienesa 1200 rubļus[31].
1889. gadā, svinot kalpošanas valstij, zinātnei un mākslai sešdesmitgadi, tika izdota galda medaļa, ar Stanislava Kerbedza profila attēlojumu.
1891. gadā 81 gada vecumā slimības dēļ Kerbedzs atkāpās no amatiem un pārcēlās uz Varšavu. Mira 1899. gadā, apbedīts Varšavā Povonzkas (Powązki) kapsētā.
Varšavā, namā, kurš piederēja Stanislavam, pagalmā, tika uzstādīts Stanislava krūšutēls, kurš vēlāk esot pārcelts uz Varšavas politehnisko institūtu[32].
Stanislavs Kerbedzs (1844 – 1910)
Stanislava Kerbedza (1810 – 1899) brālis Ipolīts Kerbedzs (1817-1858) tāpat pabeidza Pēterpils Satiksmes ceļu korpusa inženieru korpusa institūtu. 1837. gadā Stanislavs esot uzrakstījis iesniegumu ar lūgumu uzņemt Ipolītu institūtā: “Man ir dzimtais brālis Ipolīts, kuru vēlos redzēt institūta kadetu pulkā, pievienoju apliecinājumu par piederību muižniecībai, dzimšanu un kristīšanu, kura izdota 1832. gada 3. septembrī Valdošā senāta heraldijā”[33]. No 1837. līdz 1841. gadam Ipolīts būvējis Nižņij Novgorodas trasi, no 1842. gada piedalījās Blagoveščenskas tilta tapšanā – būvēja pazemes cauruli kanāla novadīšanai un ierīkoja bulvāri Admiralitātes kanāla vietā. 1850. gadu sākumā Ipolīts pārcēlās uz Kijevu, kur strādāja pie šosejām, tiltiem, dambjiem u.c. inženierbūvēm.
Ipolītam laulībā ar Feliciju Dobrovsku (Felicja Dąbrowska, 1822 – 1855) bija pieci bērni – Stanislavs (1844 – 1910) un Mihails (Mykolas, 1847 – 1910) gāja tēva un onkuļa pēdās pabeidzot Pēterpils Satiksmes ceļu korpusa inženieru korpusa institūtu.
Mihails pabeidza Satiksmes ceļu korpusa inženieru korpusa institūtu 1868. gadā, strādāja par konstrukciju inspektoru Maskavas – Kurskas – Voroņežas līnijā, bija padomnieks Transporta un komunikāciju ministrijā, kā arī ieņēma citus saistītus amatus. Mihailam piederēja mantota dzimtmuiža Kauņas guberņā, taču pats dzīvoja Tbilisi, mira Pēterplī 1910. gadā. Mihaila dēls (Mykolas, 1870 – ?) arī turpināja dzimtas tradīciju un bija inženieris[34].
Stanislavs Kerbedzs (1844 – 1910) ar izcilību beidza Pēterpils Satiksmes ceļu korpusa inženieru institūtu 1865. gadā. 1862. gadā, studējot pirmajā kursā, esot izslēgts no institūta pēc protesta vēstules direktoram par kāda studenta izslēgšanu no institūta, taču 1863. gadā, mainoties institūta vadībai, Stanislavs varēja atsākt studijas. 1867., 1868. gados bijis Orlas – Vitebskas dzelzceļa tehniskās nodaļas vadītājs. No 1869. gada pildījis šos pašus pienākumus uz Dienvidrietumu dzelzceļa. 1870. gadā piedalījās Baltijas dzelzceļa līnijas (Baltijas osta – Narva – Tosno) būvniecībā. 1870. gadu otrajā pusē būvēja Novgorodas šaursliežu dzelzceļu (Čudovo – Novgoroda), kādu laiku pildīja Staraja Rusas posma galvenā inženiera pienākumus. No 1883. gada strādāja Vladikavkazas dzelzceļa biedrībā, kur vadīja Tihorecka – Novorosijska līnijas celtniecību. 1884. gadā kļuva par šī dzelzceļa biedrības priekšsēdētāju, kuru vadīja līdz pat mūža beigām[35].
Strādājot pie dzelzceļiem Stanislavs Kerbedzs pirmais Krievijā sāka būvēt tiltus no betona un dzelzsbetona. XIX gadsimta beigās Kolomenskā sāka ražot sērijveida lokomotīvi, kuras projektu bija izstrādājis Stanislavs Kerbedzs[36]. Vēlāk viņa vadībā Pēterpilī tika izstrādāti vēl trīs lokomotīvju projekti un Rostovas lokomotīvju rūpnīcā viņa vadībā tapa amerikāņu tipa darbnīca ar plašām telpām. Tajā pašā laikā inženieris veltīja daudz pūļu un darba naftas rūpniecībai attīstīšanā. Uzbūvēja naftas pārstrādes rūpnīcu un glabātuves Groznajā, izstrādāja lokomotīvju apkures ar naftas produktiem projektu, viņa vadībā sākās 30 tonnīgo vagonu – cisternu ražošana[37]. Bez tam, Stanislavs Kerbedzs bija graudaugu transportēšanas un glabāšanas speciālists un Novorosijskas ostā iniciēja lielākā graudaugu elevatora Eiropā celtniecību, vēlāk arī vairākas līdzīgas konstrukcijas citās impērijas ostās. Kļuvis par vairāku publikāciju par graudaugu transportēšanu autoru[38].
1897. gadā Stanislavu Kerbedzu uzaicina pildīt Ķīnas – Austrumu dzelzceļa vicepriekšsēdētāja pienākumus.
Vēlākais Finanšu ministrs un Satiksmes ceļu ministrs grāfs Sergejs Vitte (Сергей Витте, 1849 – 1915) par Stanislavu Kerbedzu rakstīja “S.I. Kerbedzs bija ārkārtīgi talantīgs inženieris… Viņš bija Austrumu – Ķīnas dzelzceļa biedrības vice priekšsēdētājs un, būtībā, galvenais šī dzelzceļa būvētājs[39]”. Inženieris vadīja šī 1250 kilometrus garā dzelzceļa projektēšanu un personīgi izstrādāja sarežģītāko tā posmu – 3080 metrus garo Hinganas tuneli, kā arī tiltus pāri Sungari un citām upēm. Līnija kļuva par vienu no sava laika tehniski modernākajiem dzelzceļiem. Vēlāk brālis Mihails institūtā nodibināja divas stipendijas par godu savam tēvam Ipolītam un brālim Stanislavam[40].
Cita starpā Kerbedzs piedalījās pilsētas Daļnij (Дальний, šodien Ķīnas pilsēta Dàlián) būvniecībā. Uz 1898. gadu piedalījās Transporta ministrijas inženieru padomē, Pēterpils Starptautiskās komercbankas valdē, bija Transporta ceļu inženieru palīgkases biedrs. No 1896. līdz 1898. gadam piedalījās Starptautiskās komercbankas ēkas projektēšanā. 1900. gadā kļuva par Finanšu ministrijas īpašo uzdevumu ierēdni un pildīja štata padomnieka pienākumus un 1906. gadā par akciju sabiedrības Maļcovas rūpnīcas (Мальцовские заводы) valdes priekšsēdētāju.
Stanislavs apprecēja savu māsīcu, Stanislava Kerbedza (1810 – 1899) meitu Jevgēniju Kerbedzu (1859 – 1946), laulībā dzimusi meita Felīcija (1888 – 1963). Kerbedzs bijis aktīvs Palīdzības komunikācijas inženieriem fonda biedrs, bija Svētās Katrīnas Romas katoļu baznīcas labdarības biedrības (Rzymskokatolickie Towarzystwo Dobroczynności przy kościele św. Katarzyny Aleksandryjskiej (RzTD) / Римско-католическое благотворительное общество при храме св. Екатерины) biedrs. Pēc 1905. gada kopā ar sievu pārcēlās uz Lūznavas muižu, kur uzsāka būvēt vasaras rezidenci “Pēterburgas vasarnīcu” stilā. 1909. gadā Kerbedzu ģimene iegādājās villu Romas centrā, kuru nosauca “Kierbedź”[41]. Stanislavs Kerbedzs mira 1910. gadā Pēterpilī, apbedīts Povonzkas kapsētā dzimtas kapličā.
Jevgēnija Kerbedza
Jevgēnija Kerbedza (Kierbedź Eugenia, 1859-1946) dzimusi Pēterpilī 1859. gada 24. septembrī Stanislava Kerbedza (1810 – 1899) un Marijas Janovskas (1832 – 1915) ģimenē. Tāpat kā par pārējiem Kerbedziem, neskatoties uz bagātīgo tiem veltītās literatūras apjomu, par Jevgēnijas privāto dzīvi ir zināms gaužām maz. Jevgēnija esot saņēmusi labu mājas izglītību. Apprecējās ar brālēnu – tēva brāļa dēlu inženieri Stanislavu Kerbedzu. Laulībā bija viena meita Felīcija (Felicja, 1888 – 1963)[42], kura bija precējusies divreiz – ap 1900. gadu ar publicistu un diplomātu grāfu Ādamu Fēliksu Romeru (Adam Felix Graf Romer, 1892 – 1965) un 1904. gadā ar grāfu Valdemāru Tiškeviču (Waldemar Tyszkiewicz, 1877 – 1934)[43].
Jevgēnija ilgi dzīvoja ārpus Pēterpils – rudeni, ziemu un pavasari pavadīja Itālijā, vasaru – Lūznavā.
Jevgēnijas aizraušanās ar mākslu un draudzība ar Pēterpils māksliniekiem rezultējās pirmās mākslinieku rezidences izveidē Riebiņu muižā, uz kuru aicināja Pēterpils un Varšavas Mākslas akadēmijas nabadzīgos studentus, kuri nevarēja atļauties braukt plenēros uz Itāliju.
Pēc tēva (1899) un vīra (1910) nāves Jevgēnija mantoja ievērojamu kapitālu, ar kura palīdzību uzsāka aktīvu labdarības darbu. 1910. gadā Jevgēnija piešķīra vienu miljonu cara rubļu jauna mākslas skolas nama celtniecībai. 1914. gadā finansēja Varšavas publiskās bibliotēkas celtniecību un Tēlotājmākslas skolas celtniecību. Bibliotēkas hallē bija izvietota piemiņas plāksne Jevgēnijas tēvam un vīram. Kopā ar brāli inženieri Mihailu Kerbedzu (1854 – 1932) tēva piemiņai uzbūvēja virkni sabiedrisku celtņu, tai skaitā 1915. gadā piešķīra līdzekļus viena no Drevnicas (Drewnica) psihiatriskās slimnīcas korpusa būvēm netālu no Varšavas, sanatorijai, Tautas nama projektam Čenstohovā ar konferenču zāli un saunu[44].
1932. gadā Jevgēnija saņēma Polijas atdzimšanas ordeņa krustu, bet 1929. gadā kļuva par Varšavas goda pilsoni. Tāpat Jevgēnija bija Romas katoļu labdarības biedrības dāmu pulciņa biedrs.
Pēc Pirmā pasaules kara dzīvoja lielākoties Romā, turpat arī mirusi 1946. gadā. 1978. gadā mirstīgās atliekas pārvestas uz Varšavu un pārapbedītas Povonzkas kapsētā ģimenes kapličā līdzās tēvam un vīram[45].
Lūznavas muiža
Lūznava, Dłużniewo, Лужнево, Glužņeva, Dlužņeva, Dlužnevo, Laizāni, Lajzany, Laizēni, Laiziny, Lajziny, Lussenau, Большiя Лойзаны, Blizeva
Par Lūznavas muižas vēsturi informāciju izdevās ievākt gaužām maz. Ir liecības, ka 1860. gadā Dlužņevas muižā notikusi zemnieku sacelšanās[46]. Bet pēc 1870. gada muižu no brāļiem Jūlija un Pētera Dlužņevskiem (Dłużniewski) esot nopircis Stanislavs Kerbedzs (1810 – 1899). Kerbedzs esot iecerējis būvēt baznīcu, taču celtniecības gaitā plāni esot mainījušies un rezultātā esot tapusi klēts, kurā šodien atrodas noliktava[47]. Stanislavs esot nopircis Zosnā uzsāktu celt koka ēku, pēc dažiem materiāliem – tā bijusi iecerēta kā baznīca[48], un pārvedis uz Lūznavu, pabeidzis un iekārtojis tajā dzīvojamo māju[49].
Jaunās kungu mājas celtniecība sākusies tieši zemnieku nemieru laikā 1905. gadā, kas, iespējams, bijis par iemeslu tam, ka ēka pabeigta tikai 1911. gadā (pēc citiem avotiem – 1908. gadā). Parasti avotos kā pils projekta autors tiek minēts Stanislavs Kerbedzs (1810 – 1899), taču šis fakts ir apšaubāms[50]. Jānis Krastiņš kā argumentu tam, ka Kerbedzs nevarētu būt projekta autors, min apstākli, ka laikā, kad Stanislavs mira “jūgendstils visā Ziemeļeiropā vēl tikai kūņojās laukā no eklektisku atdarinājumu un dekoratīvu eksperimentu valgiem”[51]. Pēc Krastiņa domām visticamāk projektu izstrādājis kāds no profesionāliem poļu arhitektiem.
Muižas pils pabeigta ap 1911. gadu un pēc arhitektūras vairāk atbilst savrupmājai kā muižas pilij. Celta no sarkanajiem ķieģeļiem, ap logailām, dzegā, terases kolonnām un citur izmantotas no cementa javas darinātas detaļas. Cokolstāvs un dažas dekoratīvās joslas fasādēs veidotas no šķeltiem laukakmeņiem. Kungu mājas apjoma telpiskās kompozīcijas pamatā ir savdabīga daudzfunkcionāla asimetriska struktūra, kas veidojusies vienā būvķermenī apvienojot dažādas nozīmes telpu grupas. Šeit atradās ģimenes dzīvoklis, Jevgēnijas Kerbedzas gleznošanas darbnīca, pieņemamās telpas, kā arī vairākas darba un atpūtas telpas ciemos atbraukušajiem māksliniekiem.
Katrai no šīm telpu grupām bija atsevišķa ieeja un cieša sakarība ar ārējo apjoma formu, t.i., raksturīgi jūgendstila ēkām, arhitektoniskais veidols pauž iekšējo plānojuma struktūru. Īpaša uzmanība veltīta utilitāru elementu dekoratīvam noformējumam – balkona margu metālkalumiem, logailu pārsedzēm, ārdurvju vērtņu apdarei u.c.[52] Muižu pētnieks arhitekts Jānis Zilgalvis uzsver, ka Lūznavas pils arhitektoniski mākslinieciskais un apjoma telpiskais risinājums ir svešs citām Latgales un pat Latvijas muižu XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma pilīm un kungu mājām un atšķirības acīmredzot pauž muižas īpašnieka mākslinieciskos priekšstatus, kuri veidojušies Pēterburgas un Varšavas arhitektūras ietekmē. Zilgalvis min arhitekta Dobiecka (Dobiecki) savrupmājas projektu no Baranovska albuma, kurš no Lūznavas pils atšķiroties tikai dekoratīvi – ja Dobiecka projektētajā savrupmājā visu ēkas augšdaļu klāj dekoratīvi jūgendstila elementi, Lūznavas muižā priekšroka ir dota vienkāršībai un paša materiāla dabiskajam skaistumam[53].
Lūznavā Jevgēnija Kerbedza sākusi pavadīt vasaras mēnešus sākot ar 1906. gadu, ziemā dzīvojot Romā. Šajā pašā gadā Lūznavā ieradās arī poļu tēlniece Jūlija Stabrovska (Julia Stabrovska (Janiszewska), 1869 – 1941). Pēc Pēterpils Mākslas akadēmijas beigšanas Stabrovska veiksmīgi izstādījusies Varšavā, taču pēc tam izstādēs piedalīties pārstājusi un atradusies radošajos meklējumos.
Par šādu radošo meklējumu vietu kļuvusi Lūznava, kur tapuši vairāki darbi, kuri, diemžēl, līdz mūsu dienām nav saglabājušies. 1915. gadā Lūznavas pilī esošās Stabrovskas skulptūras iznīcināja krievu karavīri. Līdz mūsdienām no Stabrovskas darbiem esot saglabājusies tikai neliela vāze un cilnis[54]. Joprojām ir diskusijas par Lūznavas Madonnas skulptūru, kā raksta Zilgalvis, ka pēc 1925. gada vietējo iedzīvotāju aptaujas datiem, tā autore ir Stabrovska[55]. Šim viedoklim gan ir visai zema ticamība, ar lielāku varbūtību tās autors ir kāds nezināms itāļu tēlnieks.
Bez Jūlijas Stabrovskas Lūznavā vasaras pavadīja arī Jūlijas vīrs – pazīstamais poļu gleznotājs Kazimirs Stabrovskis (Kazimierz Stabrowski, 1869 – 1929).
Stabrovsku pāris, šķiet, vasarās regulāri dzīvojuši Lūznavā no 1906. līdz 1913. gadam. Lūznavā tapis Jevgēnijas Kerbedzas portrets un freska vienā no darbnīcām. Līdz mūsdienām freska nav saglabājusies, 1925. gadā šajā telpā tika iekārtota Laizānu Kurlmēmo skolas galdnieku darbnīca. Pieminekļu valdes melnbaltā fotofiksācija ir vienīgais zināmais avots, no kura var spriest kā šī freska ir izskatījusies. Freska bijusi gleznota uz apmetuma un segusi trīs sienas un sastāvējusi no alegoriskām ainām ar vijīgiem kailu sieviešu tēliem, abstraktām ziedu un augu vijām. Šeit jāatzīmē, ka Kazimirs Stabrovskis bijis pirmās ezotēriskās teosofijas ložas dibinātājs Polijā.
Freskā, šķiet, savijušies ezotēriskie priekšstati ar laikmetam raksturīgajiem impresionisma, simbolisma, fovisma un jūgendstila elementiem. Freskas tapšanā esot piedalījusies arī Jevgēnija Kerbedza.
Sākoties Pirmajam pasaules karam Jevgēnija Lūznavā neatgriezās. Jau 1915. gadā muižā iemitinājās cariskās armijas štābs, bet pēc revolūcijas, 1917. gada beigās – baltgvardu ģenerālleitnanta Pētera Glazenapa (Петр Гразенап, 1882 – 1951) partizānu vienība. Pulkvedis Vladimirs Kovaļevskis (Владимир Ковалевский, 1876 – 1958), savā dienasgrāmatā apraksta Lūznavas apmeklējumu 1917. gada 25. novembrī – “Lužņeva. Bagātīga kungu māja, celta 1911. gadā. Tvaika apkure, ūdensvads un elektrība. Sienas sedz ozola un sarkankoka paneļi. Visur gleznas, bronza un kristāls. Saimnieks polis un zviedriete sieva aizbēguši. 100 soļu attālumā iepriekšējā māja, tajā ierīkota kanceleja. Zaldāti trīs gadu laikā ir aizlaiduši postā. Parks un augļu dārzs. Piebraukšana pa versti garu platu vecu augstu liepu aleju[56]”.
1917. gadā baltgvardi tika padzīti un muiža nonāca padomju varas rīcībā. 1919. gadā Lūznavā jau ir viena no labākajām padomju saimniecībām Rēzeknes apriņķī[57]. Aprīļa vidū Laizānu padomju saimniecībā “personīgi analizēja LPSR vadības agrākās politikas efektivitāti un veidoja jaunas ieceres[58]” bijušais Iskolata vadītājs, Zemkopības komisārs Fricis Roziņš (1870 – 1919), kurš aprīļa beigās saslima ar plaušu karsoni un mira šeit pat 7. maijā[59]. 1971. gadā Roziņa vārdā tiks pārsaukts Rēzeknes lauksaimniecības tehnikuma mantotājs – Friča Roziņa Maltas Zooveterinārais Sovhoztehnikums.
Ir zināms, ka 1920. gados Jevgēnija Kerbedza gribējusi Lūznavas muižu pārdot, bet saglabājušos vērtīgākos mākslas darbus pārvest uz Itāliju. Kolekcija sastāvējusi ne tikai no muižā strādājušo mākslinieku darbiem, tā esot vākta Itālijā, Pēterpilī, Polijā un citur. Boļeslavs Brežgo min Kerbedzu kolekciju Dlužņevā kā vienu no nozīmīgākajām kolekcijām Latgalē[60]. Šodien Kerbedzu kolekcijas liktenis nav zināms.
1923. gada 1. septembrī tika atvērta Laizānu valsts kurlmēmo skola, kurai tika piešķirts 50 hektāri zemes ar parku, augļu dārzu un 2 dzīvojamām ēkām[61]. 1927. gadā pie Kurlmēmo skolas tiek ierīkota cūku[62] un citā laikā – aitu audzētava[63]. Pirmajā gadā mācības uzsāka tikai 7 audzēkņi ar vienu skolotāju, taču 1934. gadā mācījās jau 151 bērns[64].
“Kā citas, tā arī Laizānu valsts kurlmēmo skolā pielietā īpatnēju metodi, jo kurlie bērni skolā iestājoties ir neattīstīti, vēl ņemot vērā, ka kurlie parasti komplektējas no nabadzīgākajām aprindām, kur nereti māte ir vienīgais apgādnieks, bet māte cauru dienu aizņemta darbā, un kurlais bērns padots savam liktenim. Saprotams, ka šāds audzēknis skolā līdz jau atnes dažādus netikumus, ar kuŗiem audzinātājiem jācīnās. Skolā audzināšanas pamatā ir darbs: gādāt, lai bērns augu dienu būtu nodarbināts, pie kam darbs iedalāms divās daļās: darbs, kur bērns ko mācās (stundas, amata mācīšanās, rokdarbi) un nodarbošanās, lai lietderīgi un bērnam patīkami pavadītu laiku (spēles, rotaļas u.t.t.). Skolēnu darba diena skolā norit sekojoši: no rīta bērni pieceļas plkst. 7, pusastoņos brokastis; no astoņiem vecākās klasēs sāk klases darbus, bet jaunākās līdz plkst. 9 skolotāja uzraudzībā un vadībā, skatoties pēc apstākļiem, pastaigājas, nodarbojas smilšu kastē, spēlējas telpās u.t.t. No plkst. 9 līdz plkst. 13 visās klasēs klases darbi. No plkst. 13 jaunākās klasēs izbeidzas klases darbi, plkst. 14,30 pusdienas. No plkst. 15 sākas rokdarbi darbnīcās un klasēs. Mazākie bērni, kuŗiem vēl rēgulāro rokdarbu nav iespējams mācīt, nodarbojas skolotāja uzraudzībā — piemērojoties katra bērna spējām un tieksmēm — kas vēlas zīmēt, tam dod zīmēt, kas vēlas, lai vingro u.t.t., pie kam visur bērniem tiek dota iespēja pašiem strādāt, — skolotāja uzdevums ir tik no malas visu vadīt un uzmanīt. Plkst. 19 — vakariņas; pēc vakariņām mazie bērni iet gulēt, bet lielākie (vecākās klases) — klasēs sagatavo mācības nākamai dienai. Plkst. 21 visa iestāde iet pie miera. Līdz plkst. 22 skolotāji atrodas guļamistabā, pēc kam pie bērniem guļamistabā paliek bērnu kopēja: viņa guļ savā istabā starp zēnu un meiteņu guļamistabām.[65]”
Štāls M. (1936) Mūsu dzīves pabērni, viņu audzināšana un mācīšana. R: Valtera un Rapas akc. sab. izdevums, lpp. 130, 132
Otrā pasaules kara laikā muižā pamīšus bija vācu un krievu armijas štābi. Pēc kara – 1945. gadā uz Lūznavu pārcēla Rēzeknes lauksaimniecības tehnikumu, kurš bija dibināts 1912. gadā Greiškānos kā Zemkopības skola un vēlāk darbojās kā Rēzeknes lauksaimniecības skola Vipingā[66].
Maltas Sovhoztehnikums ar dažādiem nosaukumiem darbojās līdz 1978. gadam, kad šeit palika tikai Maltas sovhoztehnikuma kantoris, kurš pastāvēja līdz 1993. gadam. 1992. gadā par Lūznavas pili Zilgalvis raksta, ka telpas aktīvi un izmanto Maltas lauksaimniecības skola, taču pamazām drūp dzega, cokolstāvs un terases margas. Lūznavas parks esot sakopts un tā veidotāju meistarība esot jūtama joprojām[67].
No 1993. gada līdz 1998. gadam muiža pildīja pagasta administratīvās ēkas funkciju, no 1998. līdz 2009. gadam – Lūznavas pamatskola un vēlāk, līdz restaurācijai – Lūznavas bibliotēka.
Riebiņu muiža
Riebiņi, Riebeņi, Ribene, Ribēni, Ribeny, Ribeņi, Ribeniški, Ribiņiški, Ribinishok, Рибенишки, Rybiniszki, Rubeņi, Krewenmujża, Ribbendorf, Silajāņi, Solu – Jaņi
Tiek uzskatīts, ka XV gadsimtā šī apkārtne varētu būt saukusies Krevi. XVI gadsimtā Valters Pletenbergs piešķir muižu bruņiniekam Gerhardam Rēbinderam (Gerhard Rehbinder) un muiža sāk saukties īpašnieka vārdā. 1600. gadā karalis Sigismunds III apstiprina dāvinājumu Gerharda mazdēlam Ernestam Korfam (Ernest Korff), muiža sāk saukties par Krēvenmuižu (Krewenmujża), 1634. gadā karalis Vladislavs IV apstiprina par muižas īpašnieku Ernsta mazdēlu Vilhelmu Korfu (Wilhelm Korff)[68]. 1716. gadā Vilhelma mazdēls Gideons Korfs (Gideon Korff) atsakās no muižas par labu Gothardam Ernestam Berkam (Gotard Ernest von Bercken, 1640 – ?) un viņa sievai Marijai Korfai (Maria Korff, 1650 – ?) up šo laiku[69] vai pat vēl Korfu laikā[70] tiek uzcelta mūra ēka tajā vietā, kur tā atrodas joprojām. 1746. gadā karalis Augusts III apstiprina par muižas īpašnieku Gotharda Ernsta vienīgo dēlu Inflantijas kasieri Jāni Berku (Jan Gedeon von Bercken, 1690 – ?)[71].
Jānim Berkam bija divas meitas, vecākā Terēze (Teresa Weyssenhoff, 1730 – ?) apprecēja inflantijas kambarkungu Mihailu Veisenhofu (Michał Weyssenhoff, 1715 – 1789). Jaunākā meita Katrīna (Katarzyna) apprecēja Felicijānu Riku (Felcjan von der Recke) un tā kā mantošanas tiesības nebija līdz galam nokārtotas, sākās ilgstoša tiesāšanās starp Rikiem un Veisenhofiem, kura 1768. gadā nonāca pat līdz seimam[72] – jo abas ģimenes pretendēja uz Riebiņiem, kamēr tēvs, nezināmu iemeslu dēļ, jau bija apsolījis muižu savam sievastēvam, kurš gan vēlāk no savām tiesībām atteicās[73]. Rezultātā Rikiem palika Feimaņi, bet Mihails saņēma Riebiņu un Antanišku (Antoniszki) muižas un izpirka pārējos īpašumus[74].
Bez Riebiņu muižas Mihailam piederēja Kreva (Krewy), Antaniška, Frejmanpole (Łukaszyszki), Stefanopole (Stefanopol, Bodże), Stražvaldi (Strażwald), Tadehofa (Tadehof), Veronika? (Weronikowo, Kokule), Riebiņu mežs, pusmuižas un ciemi, kopējā īpašumu platība līdz dzimtbūšanas atcelšanai – ap 20 tūkstoš desetinām jeb gandrīz 22 tūkstoši hektāru. Turpmāk Mihails vēl papildināja muižas īpašumus piepērkot Olovišķus (Hołowiszki) Livonijā, un Tarnuvas muižu (Tarnuvo palivarką) netālu no Južintas (Južintai) un Sriubiškes (Sriubiškės) ciemu un mežu Lietuvā[75]. Tikai Riebiņu muižai piederēja 1036 dzimtcilvēki[76], kuri nevis gāja muižas darbos noteiktu dienu skaitu nedēļa, kā tas bija pieņemts lielākajā Latgales muižu daļā, bet gan pildīja noteiktus darbus[77]. Riebiņu muižas galvenā nodarbošanās bija zemkopība – tika apartas 140 desetīnas[78] lauksaimniecības zemes[79], bet nodarbojās arī ar dravniecību un zvejniecību[80].
1766. gadā Mihails Veisenhofs uzsāk pils paplašināšanu[81], divu stāvu pils esot tikusi bagātīgi dekorēta, tās sānos piebūvēti zemāki spārni ar augstākiem divu stāvu torņiem galos, vienā no kuriem atradusies kapela, otrā – bibliotēka. Parādes pagalma sānos atradušās divas lielas savrupmājas. Viena no tām tika saukta “Orķestris” un tajā dzīvoja galma muzikanti. Pagalma centrā atradusies strūklaka, uz kuru bijis pievadīts ūdensvads no tuvējiem kalniem[82]. Pils paplašināšana pabeigta tikai 1796. gadā[83]. Jāzeps Veisenhofs (Józef Weyssenhoff, 1860 – 1932), aprakstot savas dzimtas vēsturi atzīst, ka nezina cik biežas bijušas skaļas pieņemšanas Mihaila laikā. Taču par muižā notikušo dzīru vērienību un greznumu stāsta, piemēram, aculiecinieks Viļņas avīžu (Gazety Wileńskie) 1775. gada 10. jūnija numurā aprakstot Ksavjēras Veisenhofas (Xavera Weyssenhoff) un Antona Felkerzamba (Anton Fölkersahm) kāzas[84].
Lai gūtu nedaudz labāku priekšstatu par laikmeta garu un muižnieku dzīvesveidu, citēsim Mihaila līgumu no 1784. gada ar kādu vācieti Pēteri Dellu, kurš tika pieņemts darbā par dēla Franča (Franciszek Weissenhoff, 1781 – 1855), vēlākā Ukmerģes maršala, piekalpotāju – “[..] visu redzēt, un vācu mēlē ar bērnu runāt, un būt ar viņu vienmēr, un pildīt visus darbus kārtīgi, kā apģērbt un izģērbt, piekalpot viņam pie galda, izvest “pēc vajadzības”, iejūgt ķēvi, drēbes un apakšveļu glabāt kārtībā, pastaigās sargāt no negadījumiem, klausīt priesterim, un visu to darīt bez spīts, murmināšanas, trokšņošanas un strīdiem kā ciemos, tā manā galmā [..]”[85].
Ciems esot sācis veidoties Mihaila Veisenhofa laikā XVIII gadsimta otrajā pusē. Tajā laikā Riebiņi bijis vismazākais no apkārtnes ciemiem ar 36 vīriešu kārtas dzimtcilvēkiem muižā un 3 – brīvciemā[86]. Tajā laikā šeit jau atradusies uniātu baznīca[87], bet 1781. gadā Veisenhofs uzcēla koka baznīcu[88], kura pastāvēja līdz 1908.gadam[89]. 1784. gada ģenerālmērīšanas aktā norādīts, ka “Riebiņu (Рыбенишки) ciems atrodas Feimankas upītes kreisajā krastā. Ciemā ir katoļu svēto mocekļu Flora un Laura koka baznīca. Kungu māja mūra, skaistas arhitektūras, pie tās dārzs ar augļu kokiem – ābelēm, bumbierēm, plūmēm, ķiršiem, upenēm, jāņogām, ērkšķogām, no kura tiek vākti augļi kungu galdam. Pusmuižas: Ostrova (Островъ) pie diviem ezeriem bez nosaukuma, Tadejeva (Тадеевъ) bez ūdeņiem, ar akām. Abās pusmuižās pa vienai viduvējas arhitektūras koka kungu mājai”[90].
Mihaila īpašumi tika sadalīti starp abiem dēliem[91]. Rēzeknes maršala Tadeja Veisenhofa (Tadeusz Weyssenhoff, 1769 – ?) laikā Riebiņi kļuva pazīstami ar savām greznajām pieņemšanām[92]. Maršals esot bijis labos draugos ar Preiļu Borhu, ar kuru sacenties izšķērdībā un ap 1815. gadu Tadejs bija spiests pārdot Brodaižu. Riebiņu muiža pēc Veisenhofa bija sadalīta 6 daļās, iegrimusi parādos[93]. Tadeuša vienīgā meita Konstance (Konstancija) aprecēja krievu ģenerāli Jēkabu de Perēnu (Jakob de Perrin, Яков Перрен, 1785 – 1853), kurš iemantoja atpazīstamību apspiežot poļu sacelšanos 1831. gadā.
XIX gadsimtā Riebiņu ciems ar ebreju īpatsvaru, kurš pārsniedza 90%, bija štetls (shtetl, שטעטל) – ebreju ciems ar noteiktām plānošanas īpatnībām, teritorijas zonālo dalījumu, kur katrai no zonām bija savs nosaukums, statuss un funkcija[94].
1874. gadā Jēkaba un Konstances dēls Arnulfs de Perēns (Arnolfo de Perrin) pārdeva Riebiņu muižu Stanislavam Kerbedzam (1810 – 1899). Papildus tai Kerbedzs no Šotkovskiem (Szczotkowscy) nopirka arī Stefanopoli kopā ar ar Barševas (Barszczewo) pusmuižu un diviem ciemiem, kuri iepriekš bija piederējuši Riebiņiem. Īpašumu uzturēšanai tika izveidots speciāls fonds[95].
Nav saglabājusies nekāda informācija par pils interjeru līdz Riebiņu nonākšanai Kerbedzu īpašumā. Tiek uzskatīts, ka muižā esot glabājusies vērtīga mākslas darbu kolekcija, liela bibliotēka, dārgas mēbeles, kā arī dzimtas arhīvs. Arhīvā glabājušies dokumenti, kuri attiecās uz Riebiņu saimniecības novadu, Brodaižas muižu un muižām, kuras mantošanas kārtībā nonākušas Veisenhofu dzimtas īpašumā no Selicku un Rajecku dzimtām, daudz dokumentu no XVI gadsimta, kuri palikuši no Selickiem, Veisenhofu vēstules no XVI un XIX gadsimtiem. Vertīgākās gleznas, arhīvu un vērtslietas nododot ēku Perēniem Veisenhofi izveduši un novietojuši Varakļānu pilī pie Borhiem kādā mūra nišā, kur arhīvs glabājies apmēram 30 gadus. Starp apkārtējiem iedzīvotājiem izplatījušās baumas, ka nišā glabājoties Riebiņu pils dārgumi, tāpēc 1905. gada revolūcijas laikā tā tika uzlauzta un viss vērtīgais tika aiznests, bet gleznas un dokumenti sabojāti un izmētāti[96]. Par to uzzinājis 1911. gadā Varakļānos ieradās Valdemārs Veisenhofs (Waldemar Weyssenhoff, 1864 – ?) un savāca izmētātos dokumentus un saglābjamos portretus un aizveda uz savu muižu Južintos Lietuvā[97]. Jāatzīme, ka arhīvam tomēr bija lemts iet bojā – Pirmā pasaules kara laikā arhīvs tika evakuēts no Južintiem uz sievas muižu pie Žitomiras un arhīvs gāja bojā boļševistiskās revolūcijas laikā[98].
Pārējā interjera liktenis nav zināms[99]. Jāzeps Veisenhofs kopā ar brāli Valdemāru apmeklējis Riebiņu pili un par šo pieredzi stāsta savā “Veisenhofu dzimtas hronikā”:
“Es tikai vienreiz dzīvē redzēju to pili, jeb drīzāk tās skeletu, kad 1883. gadā kopā ar brāli Valdemāru apmeklējām dzimtas agrākās dzīves vietas Inflantijā. Pils jau piederēja Kerbedziem, kuri uz to brīdi bija to pilnīgi pametuši un dzīvoja netālu esošajā Dlužņevā [Lūznavā]. Zāles un istabas bija pilnīgi tukšas, bet dažās telpās bija iemitinājušies pāris “numizmatów ludzkich” [bezpajumtnieku], kuri vēl kaut ko atcerējās par mūsu dzimtu. Es izstaigāju istabas no zāles līdz bēniņiem, neko interesantu neatrodot, atskaitot Rafaēla gleznas eļļas kopiju oriģinālā izmērā, kura bija tik liela, ka to neviens nenozaga. Tāpat atceros ļoti garu un šauru ēdamtelpu otrajā stāvā. Pagalmā bija otrs nams ar nosaukumu “Orchestra”, bet vidū baseins, kurā no sagrautā akvedukta sūcās ūdens” [100].
Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 65
Muižas pils ilgu laiku stāvējusi tukša un atjaunošanas darbi pēc Jevgēnijas Kerbedzas ierosinājuma sākušies kaut kad pēc Veisenhofa apmeklējuma 1883. gadā[101]. Pils atjaunošana bijusi galvenokārt kosmētiska ar nelielām izmaiņām, piemēram, kāpienveida atikā un balkona margu risinājumā. Pils iekārtošana esot pabeigta XX gadsimta sākumā[102]. Pēc 1914. gada stāvokļa var spriest, ka vecākā pils daļa ir taisnstūra plāna divu stāvu ēka ar četrslīpju jumtu un četriem simetriski izvietotiem skursteņiem. Fasādes centrālo daļu akcentē rizalīts ar terasi. Apakšstāvā virs centrālajām ieejas durvīm un diviem šauriem sānu logiem ir vēl trīs papildus logi, kuru uzdevums ir nodrošināt vienmērīgāku vestibila apgaismojumu. Virs terases atrodas balkons, rizalīta fasādi vainago kāpienveida atika. Ēkas sānu fasādes nodala pilastri. Fasādes noslēdz plata frīze un dzega. Otrā stāva centrālais logs norāda, ka tur varēja atrasties klavieres. Dārza puses fasādes izskats nav zināms[103].
Ciemā XIX gadsimta beigās valsts pareizticības politikas ietvaros tika uzcelta pareizticīgo baznīca[104]. No 1896. līdz 1941. gadam Riebiņos bijusi aptieka[105]. 1910. gadā Riebiņos dzīvo 1300 iedzīvotāji[106], no kuriem pāri par 90% ir ebreji. Starp latviešiem šajā laikā izplatīta došanās peļņā uz sezonas darbiem jeb burlakos:
“Redz, Ribeniši stipri braucut “burlakūs” tai puiši, kai un meitas. Ruden, atbraukuši uz satu, wadut sewi liuti oplom. Jauniba winumar wolkojutis pa “wakarešonom”, kur na wysod wyss beidzutis skaiški. Pulka Ribenišu kaunejutis sowas latwyskos woludas, labprot peneterjut kaidā swešokā woludā, nastaigojut biži uz baznicu, atsarunodami, ka ši naasut swati un nagribut swati palikt (..) Ribenu draudzē woldut tymsums, jo liauds namiliojut ni awižu, ni gromotu. (..) Bez šaubom “burlaciba” ir myusu lels liaunums tai gorigajā, kai un pasauligajā dzeiwē. Kur “burlaciba”, tur ari nabadziba laicigo. Burlacibas smodešona, ir wajadziga, lai daudzejim dut saprast, ka naw rekina steigtis swešutnē, ka swešutnē mes sowus spakus zidojam pa lelokai daliai swešinikim, naspadami caur tū tautu kuplynot.[107]”
Anonīms autors (1914) Ribeni. Goriga maize. “Drywas pilykums. Nr. 16 (03.09.1914). Pēterpils: Drywa, lp. 5
Jevgēnijas Kerbedzas vadībā pilī tika ierīkots atpūtas nams māksliniekiem, rakstniekiem un mūziķiem no Pēterpils, Varšavas un Viļņas u.c. Bijis aprīkots ar visu, kas šajā laikmetā saistījās ar kvalitatīvu atpūtu augstākajās aprindās – klavieres, biljards, dažādas vingrošanas ierīces, šautenes, medību suņi, zirgi u.c. Mākslinieku kolonija, gan kļūdaini piedēvēta Veczosnai, esot aprakstīta Vitebskas guberņas oficiālā laikraksta “Витебские губернские ведомости” 1910. gada 17. marta 63. numurā un to citē “Daugavas vēstnesis”:
“Kolonija māksliniekiem. Sabiedriskā un privātā labdarība zinātnes un mākslas darbinieku apgādāšanā paredz vienīgi maksimālo vecumu un darba spēju zaudējumu. Atminēsim “rakstnieku un zinātnieku namu” Pēterpilī, arī “vecumu Sasniegušo aktieru patversmi” Maskavā. Kas ārzemēs un ārkārtējs pie mums, Krievijā, ir mākslinieku kolonija Ribinišķos, Rēzeknes apriņķī. Uz muižas īpašnieces, tiešā slepenpadomnieka sievas Kerbedz kdzes iniciatīvi, brīnišķā parkā nezcik gadu atpakaļ uzcelts krāšņs divstāvu mūra nams, bet viņā novietotas ar komfortu iedalītas ateljē un telpas māksliniekiem. Viņi noguruši no pārdaudijumu darba intensivitates, vai arī vienkārši trūcīgie, atrod šeit sev atpūtu, pajumti, uzturu un apmešanos. Viņu rīcībā viss: molberti, audekli, otas un krāsas, bet krāšņas apkārtnes ainavas ir pateicīgs materiāls mākslinieciskai radīšanai. ”[108].
Anonīms autors (1939) Veczosnā būvēs modernu sanatoriju. Daugavas Vēstnesis, Nr.12 (06.07.1939), lp. 5
1904. gadā pēc Jevgēnijas Kerbedzas uzaicinājuma Riebiņos ieradās Varšavas mākslas skolas profesors Konrāds Kžižanovskis (Konrad Krzyżanowski) ar saviem audzēkņiem.
Riebiņos esot atpūtušies un stādājuši Mokolajs Čurļonis (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis, 1875 – 1911), tēlnieks Pēteris Rimša (Petras Rimša, 1881 – 1961), Antons Jokubaitis (Antanas Juozas Jokubaitis, 1887 – 1967), un daudzi citi. 1906. gadā Čurļonis vēstulē brālim Pāvilam esot rakstījis “Riebiņi ir inženiera Kerbedza muiža, tā ir lieliska mākslinieku māja. Šeit, Latgalē, kuras patronese ir J. Kerbedza no Varšavas, mākslinieku māja sastāv no duča mākslas darbnīcu, kuras aprīkotas ar visu gleznotājam nepieciešamo; šeit ir bibliotēka, salons ar biljardu, koncertklavieres – īsta filharmonija, kamīns, kubkrēsli, četras maltītes dienā u.t.t. Tu vari dzīvot šeit trīs mēnešus un neko nedarīt vai darīt to, kas tev patīk vislabāk.[109]”
Ir daudz leģendu par Čurļoņa “dzīvošanu” Riebiņos, Lūznavā, un pat Veczosnā[110], kurām, šķiet, nekāda pamata nav. Čurļonis ieradās Riebiņos kopā ar citiem Varšavas mākslas skolas audzēkņiem 1905. gada decembrī un pavadījis šeit trīs nedēļas, devās atpakaļ uz Varšavu. Tomēr gleznotāja un komponista īsās viesošanās laikā noticis kuriozs un pat bīstams atgadījums. Radziņš savā “Ļeņina karogā” publicētajā rakstā “M.K. Čurļonis Riebiņos” citē Čurļoņa vēstuli brālim – ciema ebrejiem esot gatavojušies uzbrukt “melnsimtnieki[111]”, ebreji lūguši palīdzību pie studentiem, tie, reaģējot uz aicinājumu, esot sadabūjuši revolverus un “melnsimtniekus” padzinuši[112].
Kolonija darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. 1919. gadā tika nolemts uz muižas lauksaimniecības inventāra bāzes izveidot padomju saimniecību, vienu no 10 Rēzeknes apriņķī[113]. Brīvvalsts laikā muiža tika nacionalizēta.
Brīvvalsts laikā ciemā bija 88 mājas ar tikai 464 iedzīvotājiem, no kuriem nepilns 21% bija latvieši, pārējie – ebreji[114]. Riebiņos bija divas sinagogas, mūra katoļu un koka pareizticīgo baznīca, vairāki veikali un ūdens dzirnavas ar vilnas apstrādāšanas uzņēmumu[115], ebreju pamatskola un sešklasīgā latviešu pamatskola, kura no 1924. gada strādāja trīs plūsmās – latviešu, krievu un ebreju[116]. Skola pēc muižu nacionalizācijas bija iekārtota muižas pilī un to kapitāli izremontēta un pielāgoja skolas vajadzībām 1936. gadā[117]. Šajā laikā Riebiņos, papildus minētajām iestādēm, atradās arī policijas kārtībnieks, pasta kantoris, linu pieņemšanas punkts un ārsts[118]. Otrā pasaules kara laikā teju visi Riebiņu ebreji – 381 cilvēks esot iznīcināti[119].
1950. gados izveidojās kolhozs “Krasnij Oktjabrj” (Красный Октябрь) un tā ciemats, tika uzcelta administratīvā ēka un kultūras nams, bērnudārzs, komunālās un dzīvojamās ēkas, ciema padomes ēka, veikals, medpunkts[120], 1975. gadā arī jauna vidusskola, kura līdz tam darbojās bijušajā muižas pilī.
Vēl astoņdesmito gadu vidū pilī dzīvojuši kolhoznieki, bet pēc valsts neatkarības atgūšanas ēka, šķiet, stāvējusi tukša[121]. Pēc kolhoza likvidēšanas uz tā bāzes izveidojās agrofirma “Turība”. Deviņdesmito gadu vidū Riebiņos dzīvoja ap 700 iedzīvotāju[122].
1992. gadā Zilgalvis par Riebiņiem raksta, ka pils atrodas grausta stāvoklī. Bijušā parādes pagalma vietā augot nezāles un izmētāti sadzīves atkritumi, tā galā bijušās agrofirmas “Красный Октябрь” noliktava. Vienā no ēkas galiem esot dzīvokļi ar visai “lopiskiem” dzīves apstākļiem un visa apkārtne izskatoties pēc izgāztuves. Nedaudz sakoptāka apkārtne esot gandrīz pie pils 70. – 80. gados pieceltajai maizes ceptuvei, kura asi rezonējot ar pils arhitektūru[123].
Šodien situācija vairāk neizskatās tik bezcerīgi, apkārtne ir daudz maz sakopta, taču kādreiz elegantā kungu māja ir pamesta un šķiet, ka tuvākajā laikā patiešām pārvērtīsies graustā.
Veczosna
Tā kā Riebiņu pils tomēr līdz galam neesot atbildusi viesnīcas prasībām, 1909. gadā Kerbedzi uzsākuši speciālas viesnīcas celtniecību māksliniekiem īpašumā Veczosnā[124]. Ēku projektējis un cēlis kāds itāļu arhitekts no šķeltiem akmeņiem, betona un sarkanajiem ķieģeļiem. Līdz 1915. gadam bija uzcelti divi stāvi un puspagraba stāvs, saliktas melnās grīdas[125] un uzklāts lubu jumts[126].
Agrārās reformas rezultātā ēka nonāca Valsts zemes fonda īpašumā un tika piešķirta Rēzeknes pilsētas un apriņķa slimo kasei, dziedniecības iestādes ierīkošanai. 1936. gadā Slimo kase nopirka ēku kopā ar vairākus hektārus lielu zemes gabalu no Zemes fonda un zem nosaukuma “Rāznas pils” uzsāka plānot sanatorijas ierīkošanu.
Tika apstiprināts Aleksandra Kinklāva (1899 – 1982) projekts un viņa vadībā sākās ēkas pārbūve – tika nolemts piebūvēt ceturto stāvu un sauļošanās halles[127], vannas, liftu, atpūtas telpas un palātas, ēku personālam un centrālapkuri, taču to visu izdevās realizēt tikai 1942. gadā.
1940. gadā, sliktā stāvokļa dēļ, tika nojaukts trešais stāvs un piebūvēta veranda, kā arī uzklāts skārda jumts. 1941. gada vasarā vācu karavīri ēkā ierīkoja armijas štābu, taču drīz vien pārcēlās uz Lūznavas muižu. Pirmos pacientus sanatorija varēja uzņemt tikai 1942. gadā, taču pēc gada ēkā tika ierīkota vācu karavīru lazarete[128] un sanatorija savu darbu varēja atsākt tikai pēc Otrā pasaules kara beigām kā Valsts tuberkulozes sanatorija “Rāzna”. Šodien ēkā atrodas rehabilitācijas centrs ar tādu pašu nosaukumu.
Noslēguma vārdi
Kā varam redzēt no visa augstāk izklāstītā, Kerbedzu aktīva klātbūtne Latgalē nesniedzās ilgāk par desmit gadiem, taču ar to pietika, lai atstātu paliekošu iespaidu uz kultūrainu un apaugtu ar mītiem un leģendām. Mums ir ļoti maz dokumentālu liecību par šo laiku un lielāko daļu secinājumu varam izdarīt tikai no sadrumstalotiem fragmentiem. Kerbedzu autoritāte bija tik liela, ka Latgalē tiem tika piedēvēts vairāk, kā viņi bija izdarījuši. Tajā pat laikā, apzinoties to inženiertehnisko darbu apjomu Krievijas impērijā un mecenātismu Varšavā, ko ir paveikuši mūsu stāsta, ir grūti noticēt, ka tas viss ir vien pāris cilvēku no ne īpaši turīgas Lietuvas muižnieku dzimtas nopelns.
[1] Juknevičius P. (2010) Kerbedžiai. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 26, 27
[2] Korwin L. (1935) Korwinowie. Kraków
[3] Stanislovas Kerbedis (c.1480 – d.) (https://www.geni.com/family-tree/index/6000000044243628847 sk. 16.02.2021)
[4] Juknevičius P. (2010) Kerbedžiai. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 27
[5] Воронин М., Воронина М. (1982) Станислав Валерианович Кербедз 1810-1899. Ленинград: Наука, c. 13
[6] Turpat
[7] Juknevičius P. (2010) Kerbedžiai. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, lpp. 27
[8] Turpat
[9] Kryžanauskaitė S. (2010) Mykolas Kerbedis. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 35
[10] Turpat, p. 36
[11] Turpat
[12] Воронин М., Воронина М. (1982) Станислав Валерианович Кербедз 1810-1899. Ленинград: Наука, c. 113
[13] Jesiūnaitė D. (2010) Pakiršnys. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 49
[14] Mauriņš Arturs (1973) Saistošā dendroloģija. R: Liesma, lp. 164
[15] Ordo Clericorum Regularium Pauperum Matris Dei Scholarum Piarum – (Dievmātes vārdā Dievbijīgās skolas nabadzīgo regulāro klēriķu ordenis) – katoļu mūku ordenis, kurš nodarbojās ar bērnu un jaunatnes audzināšanu un apmācīšanu.
[16] Воронин М., Воронина М. (1982) Станислав Валерианович Кербедз 1810-1899. Ленинград: Наука, c. 163
[17] Turpat, c. 32
[18] Turpat, c. 69
[19] Turpat, c. 13
[20] Zilgalvis J. (1992) Starp Varšavu un Pēterburgu. Jevgeņija Kerbedza un poļu mākslinieki Latgalē. Māksla, Nr. 5-6 (01.02.1992), lp. 40
[21] Воронин М., Воронина М. (1982) Станислав Валерианович Кербедз 1810-1899. Ленинград: Наука, c. 85
[22] Turpat, c. 89
[23] Turpat, c. 91
[24] Turpat, c. 93
[25] Turpat, c. 130
[26] Turpat, c. 94
[27] Turpat, c. 97
[28] Turpat, c. 108
[29] Turpat, c. 111
[30] Turpat, c. 29
[31] Turpat, c. 113
[32] Turpat, c. 161
[33] Turpat, c. 13
[34] Juknevičius P. (2010) Kerbedžiai. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 29
[35] Mistewicz A. (2017) Kierbedź Stanisław. Polski Petersburg (http://www.polskipetersburg.pl/hasla/kierbedz-stanislaw sk. 26.02.2021)
[36] Bačkytė A. (2010) Geležinkelių tiesėjas Stanislovas Kerbedis. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 40
[37] Turpat
[38] Mistewicz A. (2017) Kierbedź Stanisław. Polski Petersburg (http://www.polskipetersburg.pl/hasla/kierbedz-stanislaw sk. 26.02.2021)
[39] Воронин М., Воронина М. (1982) Станислав Валерианович Кербедз 1810-1899. Ленинград: Наука, c. 160
[40] Turpat
[41] Mistewicz A. (2017) Kierbedź Stanisław. Polski Petersburg (http://www.polskipetersburg.pl/hasla/kierbedz-stanislaw sk. 26.02.2021)
[42] Lapinowa I. (1967) Kierbedziowa Eugenia. Polski słownik biograficzny. T. XII., s. 418.
[43] Juknevičius P. (2010) Kerbedžiai. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, lpp. 29
[44] Medelinskaitė V. (2010) Filantropė Eugenija Kerbedytė-Kerbedienė. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 37
[45] Turpat, p. 38
[46] Brežgo B. (1954) Latgales zemnieki pēc dzimtbūšanas atcelšanas, 1861 – 1914. R: Latvijas valsts izdevniecība, lp. 13
[47] Eiropas kultūras mantojuma dienas 2017. Vēsturisku notikumu vietas. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija
[48] Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca. (2012), Rēzekne: Rēzeknes augstskola, lp. 430
[49] Vanags K. (1936) Rēzekne – Latgales sirds. Vadonis tūristiem pa Rēzekni ar apkārtnes tūristu maršrūtiem. R: Iekšlietu ministrijas Tūrisma birojs, lp. 58
[50] Bruģis D. (1997) Historisma pilis Latvijā. R: Sorosa Fonds Latvija, lp. 193
[51] Krastiņš J. (2017) Latgales arhitektūras pērles. Letonikas VII kongresa materiāli. lp. 18
[52] Zilgalvis J. (1994) Latgales muižu arhitektūra 16. gs. – 20. gs. sākums. Poļu Kultūra Latvijā (Soznanskis J., Šķļenniks R. red.). R: Polijas republikas vēstniecība Rīgā, lp. 169
[53] Turpat
[54] Zilgalvis J. (1992) Starp Varšavu un Pēterburgu. Jevgeņija Kerbedza un poļu mākslinieki Latgalē. Māksla, Nr. 5-6 (01.02.1992), lp. 41
[55] Turpat
[56] Ковалевский В. Партизаны Глазенапа 7/ VIII- 1917 -12/ XXI. «Моя командировка в распоряжение начальника штаба 12-й армии. «Партизанский отряд полковника Глазенапа». 7-е августа – 12 декабря 1917-ый год. Машинописный дневник. Франция, Париж. (https://paris1814.com/glazenap, sk. 26.02.2021)
[57] Jurevičs A. (1959) Rēzeknes apriņķī. Par padomju Latviju. Cīnītāju atmiņas. (1918. – 1919.) II daļa. R: Latvijas valsts izdevniecība, lpp. 339
[58] Dribins L. (1988) Frica Roziņa kapu meklējot: Darba pēdējais cēliens. Lauku Avīze, Nr.32 (13.08.1988)
[59] Jurevičs A. (1959) Rēzeknes apriņķī. Par padomju Latviju. Cīnītāju atmiņas. (1918. – 1919.) II daļa. R: Latvijas valsts izdevniecība, lpp. 340
[60] Brežgo B. (1937) Kolekcijas un muzeji Latgolā. Latgolas Škola, Nr.2 (01.02.1937)
[61] Dienas skati. (1924) Nedēļa, Nr.46 (14.11.1924)
[62] Rēzeknes apriņķis. Dzīve un darbs. (1937) Rīga: Latvijas Lauksaimniecības kameras izdevums, lp. 59
[63] Turpat, lp. 27
[64] Štāls M. (1936) Mūsu dzīves pabērni, viņu audzināšana un mācīšana. R: Valtera un Rapas akc. sab. izdevums, lp. 128
[65] Štāls M. (1936) Mūsu dzīves pabērni, viņu audzināšana un mācīšana. R: Valtera un Rapas akc. sab. izdevums, lpp. 130, 132
[66] Rudko N., Tretjuks P. (1990) Ieskats Latgales skolu vēsturē. Viļāni: Latvijas Republikas Tautas Izglītības ministrijas izdevums, lpp. 188, 189
[67] Zilgalvis J. (1992) Starp Varšavu un Pēterburgu. Jevgeņija Kerbedza un poļu mākslinieki Latgalē. Māksla, Nr. 5-6 (01.02.1992), lpp. 43
[68] Aftanazy R. (1992) Dzieje rezydencji na dawnych kresach Rzeczypospolitej, T. 3, s. 342
[69] Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. T. 10, Warszawa, 1889, s. 56
[70] Aftanazy R. (1992) Dzieje rezydencji na dawnych kresach Rzeczypospolitej, T. 3, s. 343
[71] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 60
[72] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, ss. 72
[73] Aftanazy R. (1992) Dzieje rezydencji na dawnych kresach Rzeczypospolitej, T. 3, ss. 343
[74] Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. T. 10, Warszawa, 1889, s. 55
[75] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 64
[76] Brežgo B. (1940) Latgolas zemnīki krīvu dzymtbyušonas laikūs. Viļaka: J. Cybuļska izdavums, lp. 88
[77] Turpat, lp. 106
[78] 140 x 1,0925 = 152,95 ha
[79] Turpat
[80] Brežģo B. (1943) Latgolas inventari un generalmēreišonas zem’u aproksti, 1695. – 1784. Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, lp. XXX
[81] Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. T. 10, Warszawa, 1889, s. 55
[82] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 64
[83] Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. T. 10, Warszawa, 1889, s. 55
[84] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 64
[85] Turpat, s. 66
[86] Anspaks A. (1996) Preiļu novads. Preiļi: Preiļu rajona padome, lp. 116
[87] Dunsdorfs D. (1991) Latgales vēsturiskās kartes. Melburn: Kārļa Zariņa fonds, lp. 228
[88] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 65
[89] Anspaks A. (1996) Preiļu novads. Preiļi: Preiļu rajona padome, lp. 117
[90] Brežģo B. (1943) Latgolas inventari un generalmēreišonas zem’u aproksti, 1695. – 1784. Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, lp. 17
[91] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 66
[92] Skėrytė D., Juknevičius P. (2010) Ribiniškiai. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 53
[93] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 70
[94] Leitāne I. (2007) The World and Image of Shtetl. Pilsēta. Laikmets. Vide. R: Neputns, p. 246
[95] Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. T. 10, Warszawa, 1889, s. 56
[96] Brežgo B. Latgolas pagōtne I. Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, lp. 54
[97] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 54
[98] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 127
[99] Skėrytė D., Juknevičius P. (2010) Ribiniškiai. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 53
[100] Weyssenhoff J. (1935) Kronika rodziny Weyssów Weyssenhoffów, Wilno, s. 65
[101] Zilgalvis J. (1992) Starp Varšavu un Pēterburgu. Jevgeņija Kerbedza un poļu mākslinieki Latgalē. Māksla, Nr. 5-6 (01.02.1992), lp. 40
[102] Zilgalvis J. (1994) Latgales muižu arhitektūra 16. gs. – 20. gs. sākums. Poļu Kultūra Latvijā (Soznanskis J., Šķļenniks R. red.). R: Polijas republikas vēstniecība Rīgā, lp. 169
[103] Aftanazy R. (1992) Dzieje rezydencji na dawnych kresach Rzeczypospolitej, T. 3, s. 343
[104] Kemps F. (1938) Latgales likteņi. Ainas no senās un jaunākās pagātnes. R: P. Puduļa izdevniecība, lp. 82
[105] Vīksna A. (1993) Medicīnas pirmsākumi Latvijas novados. R: Latvijas ārsts, lp. 49
[106] Skujenieks M. (1922) Latvija. Zeme un eedzīvotaji. R: Valsts statistiskās pārvaldes izdevums, lp. 187
[107] Anonīms autors (1914) Ribeni. Goriga maize. “Drywas pilykums. Nr. 16 (03.09.1914). Pēterpils: Drywa, lp. 5
[108] Anonīms autors (1939) Veczosnā būvēs modernu sanatoriju. Daugavas Vēstnesis, Nr.12 (06.07.1939), lp. 5
[109] Skėrytė D., Juknevičius P. (2010) Ribiniškiai. Dvarų kultūra. Lietuvos kultūros dalis. Konferencijų pranešimai. Panevėžys: Panevėžio rajono savivaldybės administracija, p. 54
[110] Mikalojs Konstantīns Čurļonis (https://lv.wikipedia.org/wiki/Mikalojs_Konstant%C4%ABns_%C4%8Cur%C4%BConis, sk. 03.0.2021)
[111] Черносотенцы – monarhonacionālistu kustība XX gadsimta sākumā – pašpasludināti tēvzemes sargi, aizstāvēja pareizticību, cara varu un krievu tautiskumu, bieži uzbruka citādi domājošiem, politiskām organizācijām un mazākumtautību pārstāvjiem, kā arī rīkoja ebreju grautiņus. Organizācija tika aizliegta pēc 1917. gada revolūcijas.
[112] Radziņš L. (1979) M. K. Čurļonis Riebiņos. Ļeņina Karogs, Nr.58 (19.05.1979), lp. 4
[113] Babris J. (1969) Latgale 1918. Un 1919. gadā. 1919. gads Latvijā. R: Zinātne, lp. 146
[114] Rēzeknes apriņķis. Dzīve un darbs. (1937) Rīga: Latvijas Lauksaimniecības kameras izdevums, lp. 7
[115] Rutkis J. (1960) Latvijas ģeografija. Stockholm: Apgāds Zemgale, lpp. 395, 396
[116] Latvijas pagasti. Enciklopēdija. 2. daļa. R: A/S Preses nams, lp. 249
[117] Rēzeknes apriņķis. Dzīve un darbs. (1937) Rīga: Latvijas Lauksaimniecības kameras izdevums, lp. 84
[118] Salnais V., Maldups A. (1936) Latvijas ciemi (Pēc 1935. g. tautas, sējumu – mājlopu un pirmās tirzniecības – rūpniecības skaitīšanas materiāliem). R: Valsts statistikas pārvaldes izdevums, lp. 146
[119] Smirins G., Melers M. (2003) Ebreju bojāejas traģēdija holokausta laikā Latvijas province 1941. gada vasarā (Silene, Gostiņi, Malta). Holokausta izpētes jautājumi Latvijā. R: Latvijas vēstures institūta apgāds, lp. 222
[120] Cimmermanis S. (1979) Par lauku un pilsētu iedzīvotāju dzīves apstākļu tuvināšanu Latvijas PSR attīstītā sociālisma apstākļos. Areholoģija un etnogrāfija III. Latvijas lauku apmetņu un to celtniecības vētures problēmas 17. – 20. gs. R: Zinātne, lp. 124
[121] Anspaks A. (1985) Staņislavs Kerbedzs un Riebiņi. Ļeņina Karogs, Nr.149 (17.12.1985), lp. 3
[122] Anspaks A. (1996) Preiļu novads. Preiļi: Preiļu rajona padome, lp. 115
[123] Zilgalvis J. (1992) Starp Varšavu un Pēterburgu. Jevgeņija Kerbedza un poļu mākslinieki Latgalē. Māksla, Nr. 5-6 (01.02.1992)
[124] Strods K. (2020) Zosnas ezera pērle – sanatorija “Rāzna”. Laikmeta nospiedumi: Latgales 20. gadsimta stāsti. Rēzekne, lp. 170
[125] Autoru kolektīvs (1937) Slimo kasu dzīve. Slimo kasu vēstnesis. Nr. 5. R: Latvijas slimo kasu starpbiroja izdevums, lp. 296
[126] Strods K. (2020) Zosnas ezera pērle – sanatorija “Rāzna”. Laikmeta nospiedumi: Latgales 20. gadsimta stāsti. Rēzekne, lp. 170
[127] Autoru kolektīvs (1937) Slimo kasu dzīve. Slimo kasu vēstnesis. Nr. 5. R: Latvijas slimo kasu starpbiroja izdevums, lp. 297
[128] Strods K. (2020) Zosnas ezera pērle – sanatorija “Rāzna”. Laikmeta nospiedumi: Latgales 20. gadsimta stāsti. Rēzekne, lp. 172