Viena no vecākajām koka sinagogām Latvijā, kas gandrīz bez pārveidojumiem saglabājusies līdz mūsdienām.

Sinagogas ēka, saukta arī par Beth Midrash jeb Mācību māju, būvēta 1845. gadā par namsaimnieku saziedotajiem līdzekļiem. Tā brīnumainā kārtā vienīgā no pārējām 11 pilsētas sinagogām pārdzīvojusi karus un okupācijas, 2016. gadā renovēta un piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas, kļūstot par īstu Latgales koka arhitektūras pērli.

Sinagoga ir divstāvu guļbaļķu ēka, celta uz akmens pamatiem un apšūta ar dēļiem. Interesanti ir tas, ka vairākkārtīgās pārbūves sekmējušas dažādas ēkas deformācijas, tāpēc var diezgan droši apgalvot, ka ēkas konstrukcijā nav nevienas taisnas plaknes. Tās fasādē redzams dēļu apšuvuma zaļais krāsojums, kā arī baltais logailu, stūra rustu un dzegu dekoratīvais noformējums. Neordinārs ir otrā stāva fasādes risinājums – līdztekus iestiklotām logailām ir izveidoti dekoratīvi logu atveidi – t.s. aklie logi.

Šobrīd pēc renovācijas, sinagogā ir izvietota arī ebreju vēstures un tradīciju ekpozīcija, kas vēsta ne vien konkrētās būves stāstu, bet arī veseliem pieciem gadsimtiem ebreju vēstures Rēzeknē.

Adrese: Krāslavas iela 5

Viens no lielākajiem koka lūgšanu namiem visā Latgalē. Tā celtniecības sākums saistāms ar 1895. gadu, taču process dažādu birokrātisku iemeslu dēļ norisinājās pakāpeniski, un tāpēc zvanu tornis lūgšanu namam tika piebūvēts tikai pēc desmit gadiem.

Zvani ir ievērības cienīgs dievnama papildinājums, jo te atrodas lielākais zvans Baltijā, kas sver 4948,76 kg, zvana mēles svaram sasniedzot 200 kg. Par lielā zvana atliešanu un nogādāšanu ir dažādi nostāsti. Viens no tiem vēsta, ka kopienas vecticībnieki paši esot braukuši uz Gatčinu (kur zvans esot ticis atliets) un metuši izkausētajā metālā sudraba rubļus, un otrs, – ka tad, kad zvans esot ar vilcienu atgādāts līdz Rēzeknei, rati, kas bija paredzēti zvana transportēšanai esot salūzuši, un vecticībnieki paši, izmantojot zirgus, virves un pašgatavotas konstrukcijas, esot aizvilkuši zvanu līdz vajadzīgajai vietai. Pēc zvanu torņa ierīkošanas kulta celtne ieguvusi arhitektonisku veidolu, kāds tas saglabājies līdz mūsdienām.

Vecticībnieku kapsētā ir saglabājies zīmīgs kapu pieminekļu skaits, kuri ir datējami ar 19. gadsimta otro pusi. Daļa no tiem bija izgatavota Sanktpēterburgā un daļa – Rīgā.

Adrese: Siņicina iela 4

Pirmā pareizticīgo baznīca, kas ir arī saglabājusies līdz mūsdienām, iesvētīta 1846. gadā. Pie tās projekta strādāja itāļu izcelsmes arhitekti no Pēterburgas. Celtnieku nekompetences, nepārdomāto projekta izmaiņu un zemās kvalitātes ķieģeļu (līdzekļu “norakstīšanas” jautājums celtniecībā bija aktuāls arī 19. gs.) dēļ tas jau astoņus gadus pēc iesvētīšanas atradās uz sabrukšanas robežas. Baznīca tika remontēta un, lai samazinātu slodzi, mūra cilindrs tika nojaukts un tā vietā uzcelts koka kupola balsts. 20. gadsimta sākumā dievnams jau atkal atradās ļoti sliktā stāvoklī, un atkal bija jāremontē: grīda tika flīzēta, parādījās podiņu krāsnis un jaunais ikonostass.

1867. gadā laukumā (kurā šobrīd atrodas piemineklis “Vienoti Latvijai”) starp pareizticīgo baznīcu un pasta staciju (tās vietā šodien atrodas Rēzeknes pilsētas dome) par pilsētnieku saziedotajiem līdzekļiem tika uzcelta kapela par godu imperatora Aleksandra II izglābšanai no nāves vilciena katastrofā. Kapela tika pārvietota uz baznīcas dārzu pa kreisi no baznīcas 1930. gadā, lai atbrīvotu vietu piemineklim “Vienoti Latvijai”. Baidoties no pareizticīgo pretreakcijas, pārvietošana notika ar Rēzeknes garnizona karavīru atbalstu. Beigās gan izrādījās, ka kapelas pārcelšana nebija nepieciešama, jo piemineklis tika uzcelts vairākus metrus no vietas, kur tā atradās iepriekš.

No baznīcas labajā pusē atrodas stikla mauzolejs, kurā apbedīts Adamovas muižas īpašnieks Karaulovs ar sievu. Līdz mūsdienām nav saglabājušās oriģinālās stikla vitrāžas un marmora piemineklis tajā. Padomju gados vairākkārt tika izskatīts jautājums par “tautas ekspluatatoru” pārapbedīšanu un mauzoleja nojaukšanu, taču līdz reālām darbībām nekas nenonāca.

1998. gadā mauzolejs cieta negaisā, tagad tas ir restaurēts.

Arhitekti: Dāvids Viskonti, Šerlemans Bodē

Adrese: Atbrīvošanas aleja 98a

Vietā, kur šodien atrodas Rēzeknes luterāņu baznīca, pirmā, neliela askētiska koka ēka ar tornīti, tika uzcelta 1888. gadā. Neatkarības kara laikā – 1919. gadā lielinieku darbības rezultātā tā tika stipri bojāta. Vēlāk atjaunota. 20. gs. 30. gados koka baznīcu nojauca, un jau 1933. gada jūnijā tika likti pamati jaunai mūra baznīcai. Tā iesvētīta 1938. gadā, bet jau 1949. gadā tā bija atņemta draudzei: tika noņemti krusti, demontēts zvanu tornis un ierīkota kinofilmu noma. Baznīca atgriežas luterāņu draudzes rīcībā 90. gadu sākumā – 1993. gadā tiek atjaunots krusts un zvans.

Arhitekts: Jānis Cīrulis

Adrese: Raiņa iela 4

Teritoriāli Jēzus sirds draudzes robežās ietilpst otra draudze – Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze, kuras baznīca atrodas pašā pilsētas centrā, pretī piemineklim “Vienoti Latvijai”. 1934. gadā mariāņu tēvi saņēma dāvinājumā zemi un ēkas, un 1935. gadā jau tika likti pamati baznīcai. Padomju gados iznāca rīkojums nacionalizēt visas baznīcas, kurām nav savas draudzes. Lai izvairītos no nacionalizācijas Jēzus Sirds draudzes ietvaros tika izveidota otra draudze, un baznīca tika nosargāta. 1982. gadā draudze nonāca mariāņu tēvu pārziņā, un pēc Padomju Savienības sabrukuma mariāņi atguva arī ēkas. Tās tika denacionalizētas un arhīvs, kā arī iedzīvotāji pameta telpas, kuras tika pielāgotas draudzes vajadzībām.

Arhitekts: Pāvels Pavlovs

Adrese: Atbrīvošanas aleja 87

Baznīcu iesvētīja 1900. g. 19. novembrī, bet celtniecības un apdares darbi ilga līdz 1902. g.. Projekta autors Florians Viganovskis cēlis arī Viļakas Jēzus sirds baznīcu un Rīgas Svētā Franciska katoļu baznīcu. Baznīca celta pseidoromānikas un pseidogotikas stilā, vitrāžās attēloti pirmie Livonijas bīskapi – Svētais Meinards un Svētais Alberts. Kopš 1995. baznīca ir Rēzeknes – Aglonas diecēzes centrs.

Arhitekts: Florians Viganovskis

Adrese: Latgales iela 88