Vecticībnieku Rēzekne

Vecticība radās krievu pareizticības šķelšanās rezultātā, un tās ienākšana Latvijas teritorijā tiek saistīta ar 1659. g., kad šeit ieradās pirmās organizētās vecticībnieku grupas. Ir ziņas, ka jau 1660. g. Daugavpils apkārtnē tika uzcelts vecticībnieku lūgšanu nams, kas var tikt uzskatīts par vienu no pirmajiem reģionā. 17. un 18. gs.  notika plaša vecticībnieku pārceļošana uz Latvijas teritoriju, galvenokārt Latgali, un laika periodā līdz 20. gs. sākumam Latgalē tika nodibinātas vairāk nekā 40 vecticībnieku draudzes.

Vecticībnieku kopienas attīstības dinamika pilsētā sakrīt ar Rēzeknes izaugsmi 19. gs., kad notika liels lēciens pilsētas attīstībā, un iedzīvotāju skaits strauji palielinājās. Pēc iedzīvotāju uzskaites datiem 1837. gadā tika uzrādīti 79 vecticībnieki, 1848. g. jau 172, 1862. g. – 590 un 1912. g. jau 2168 vecticībai piederīgi pilsētas iedzīvotāji.

Pirmie lūgšanu nami Rēzeknē parādījās salīdzinoši vēlu, un pulcēšanās uz lūgšanām sākotnēji notika tam pielāgotās dzīvojamās mājās. Pakāpeniski augot kopienai, radās nepieciešamība pēc atsevišķas vecticībnieku kapsētas izveides. Šim mērķim pilsēta kopienai iedalīja zemes gabalu aiz pilsētas teritorijas dienvidu robežas, kur vēlāk izveidojās atsevišķs vecticībnieku apbūves komplekss. Sākumā nelaiķus apdziedāja nelielā sargmājiņā, taču vēlāk pieņēma lēmumu uzbūvēt kapos namu mirušo apbedīšanai jeb lūgšanu namu.  Šajā vietā tika uzcelts vēl joprojām aplūkojamais, ievērojamākais liecinieks vecticībnieku tradīcijām Rēzeknē – Rēzeknes Sv. Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams. Ievērības cienīga ir arī vecticībnieku lūgšanu namam pieguļošā saimniecības un dzīvojamo māju apbūve. Apbrīnojami smalkas koka mežģīnes logu un jumta dzegu apdarē, grezni, bet daudzviet laika zoba bojāti lieveņi, veco meistaru senā koka apbūve ir viena no vecticībnieku kultūras zīmēm Latvijā. Tai raksturīgi kokgriezumi virs logiem un durvīm, kuru ornamenti pildīja gan simbolisku nozīmi, aizsargājot mājas iemītniekus no tumšajiem spēkiem un ļaunuma, gan nodrošinot ar auglību un pārticību, gan izdaiļojot ēku.

Sv. Nikolaja lūgšanu nams nebija vienīgais, kurā vecticībnieki 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pulcējās uz lūgšanām. Avotos parādās gan Vasilikova lūgšanu nams, kā arī Krutova lūgšanu nams (nosaukumi aizgūti no to patronu uzvārdiem). Taču līdz mūsdienām no tiem saglabājušies vien daži vēsturiski fotouzņēmumi.