Rēzekne Otrā pasaules kara beigās pēc vācu izlūku aerofotogrāfijas

Ievads

1944. gada 6. un 7. aprīlī 70% no Rēzeknes apbūves tika iznīcināta vai stipri cieta Sarkanās armijas uzlidojumos. Nozīmīgākās sabiedriskās celtnes, kuras pārcieta bombardēšanu, aizejot no pilsētas, saspridzināja vācu armija. Rēzekne, lai arī atradās dziļi frontes aizmugurē, kļuva par vienu no trīs Otrajā Pasaules karā visvairāk cietušajām pilsētām Latvijas teritorijā. Karš Rēzeknes ainavu izmainīja līdz nepazīšanai.

1945. gadā Sabiedrotie atrada vācu izlūkmateriālus un, cita starpā, arī 1944. gada 22. augustā uzņemto vācu izlūku aerofotogrāfiju, kurā redzama teju visa Rēzeknes teritorija. Pēc atslepenošanas un publiskošanas šī fotogrāfija kļūst par svarīgu dokumentu kara postījumu novērtēšanā.

Konteksts

Rēzekne pirms un pēc

Pirmskara Rēzekne

1941. gadā Rēzeknē no ražošanas uzņēmumiem darbojas gaļas kombināts, spirta, cukura, eļļas, alus, ādas apstrādes, kokapstrādes un citas nelielas rūpnīcas un divas dzirnavas. Svarīgākās sabiedriskās ēkas – Tautas pils, Pasts, Pilsētas valde, slimnīca, Skolotāju institūts, Komercskola, vienpadsmit vispārizglītojošās skolas (poļu, ebreju un krievu vidusskolas, ebreju un krievu ģimnāzijas, latviešu I un II skolas, latviešu komercskola, apriņķa latviešu un krievu skolas un amatu skola), septiņi dievnami, banka u.c.  

1935. gada tautas skaitīšana parāda, ka Rēzeknē ir 13 139 iedzīvotāji, bet līdz 1940. gadam iedzīvotāju skaits pēc aplēsēm jau sasniedzis 17 tūkstošus. Pilsētā ir ap 487 sabiedriskās celtnes un 1471 dzīvojamā māja ar 2803 dzīvokļiem. Mūra ēkas ir 201, koka – 1678, bet jaukta tipa – 79 ēkas. 2803 dzīvokļi sastāv no 6080 istabām. 1073 dzīvokļi ir vienistabas, divistabu – 806, trīsistabu – 559, četru un piecu istabu – 309, un vairāk par piecām istabām bija 56 dzīvokļos. 61 dzīvoklī ir vietējais ūdensvads un kanalizācija. 48 ēkās, pārsvarā sabiedriskajās vai ražošanas ēkās, ir centrālā apkure. Ūdens tiek ņemts no akām, labas kvalitātes ūdens atrodas 20 – 40 metru dziļumā. 

1941. gadā Rēzeknē ir elektrificētas dzīvojamās mājas, uz vairākām ielām ierīkots elektriskais apgaismojums. Pilsētā darbojas smago ormaņu satiksme, centrālās ielas un maģistrāles nobruģētas, un tām bija ierīkota vienkārša drenāža (notekgrāvji). Pilsētā ir telefonu tīkls, ugunsdzēsēju depo un nobruģēts tirgus laukums. Kultūras vajadzības apmierina Tautas pils, pilsētas bibliotēka un dzelzceļnieku klubs. Veselības aprūpi nodrošina pilsētas slimnīca, dzemdību nams, divas ambulances, veterinārais punkts un vairākas aptiekas. Sakarus nodrošina Pasta nams, kurā atrodas pasts, telegrāfs un telefons, kā arī divas pasta nodaļas. Bez tam Rēzeknē ir divas viesnīcas, divas pirtis, trīs veļas mazgātuves, pārtikas, saimniecības preču un lauksaimniecības preču veikalu tīkls, ēdnīcas, restorāni, kioski, dārzeņu glabātuves un noliktavas.

Līdz karam Rēzekne raksturota kā dārzu pilsēta. Katrā namīpašumā esot augļu, ogu un dekoratīvo koku stādījumi, izplatīta ziedkopība. Rēzeknē esot ap 100 nelielām oranžērijām. Daļa no ielām gar trotuāriem apstādītas ar ozolu, kļavu, ošu un liepu alejām, taču lielāku parku vai skvēru ar apstādījumiem nav. 

Šajā laikā pilsēta tiek raksturota kā zaļa, ziedoša provinciāla pilsēta, kuras nelielie namiņi slīgst zaļumos, kas kopā ar pauguraino reljefu veido estētiski pievilcīgu, gleznotājus vilinošu ainavu. Glezniecisko pilsētas siluetu papildus akcentē no visām pusēm redzamie baznīcu torņi.

Kara sekas

1944. gadā pirms Lieldienām 11 uzlidojumos iznīcināti ap 70% no pilsētas dzīvojamās apbūves. Pilnībā iznīcinātas 515 ēkas, kas ir 35% no kopējās dzīvojamās apbūves. 153 ēkas (9%) iznīcinātas par 75%, 118 ēkas (8%) par 50%. Ar 25% atzīmi tiek vērtēti postījumi 240 ēkās (16%), relatīvi neskartas palikušas 445 ēkas (32%). 

Ienākot Sarkanajai armijai, tā atrod pilnīgi iznīcinātas abas dzelzceļa stacijas, pilsētas Valdes ēku, Komercskolu un visus trīs bērnudārzus. Skolotāju institūts, Krievu ģimnāzija, Tautas pils, Zemes banka, slimnīca, viesnīca, Amatu skola un septiņas pamatskolas nopostītas par 75%. Pilsētā neesot nevienas pilnībā neskartas sabiedriskās ēkas. Ražošanas ēkas – dzirnavas, gaļas kombināts, alus, eļļas, ādas apstrādes rūpnīcas stipri cietušas, un to darbība pilnībā apstādināta. Pilsētā izcirsta liela daļa aleju un dārzu apstādījumu. Esot iznīcināti visi tilti, gandrīz pilnīgi iznīcināta telefona, telegrāfa un elektrības infrastruktūra. Daudzviet noņemti ceļa segumi, kurus pēdējos mēnešos vācieši izmantojuši, veidojot nocietinājumus. Cietušas un atjaunošanu prasa visas baznīcas. 

Saskaņā ar padomju oficiālo informāciju, pilsētā ienākot Sarkanajai armijai, pa pagrabiem esot slēpušies ap 200 rēzekniešu. 1945. gadā pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedzis sešus tūkstošus, bet 1946. gada martā jau esot 18 tūkstoši, no kuriem 12 tūkstoši dzīvojot pilsētā, bet pārējie seši 8 – 10 kilometru rādiusā apkārt pilsētai.

Pilsētnieki dzīvo 625 ēkās, kas ir aptuveni 45 – 48 tūkstoši kvadrātmetri dzīvojamās platības, t.i., aptuveni 4 kvadrātmetri uz cilvēku. Vairumā no ēkām labierīcības izpaužas kā āra vai iekštelpu ateja. Cilvēki gatavo ēdienu tajās pašās telpās, kur guļ. Administrācijas vajadzībām pielāgotas daudz maz saglabājušās agrākās sabiedriskās un tirdzniecības ēkas un noliktavu ēkas. Pilsētā nav nevienas ēkas, kur vienlaicīgi būtu iespējams izvietoties 150 – 160 cilvēkiem, tādēļ bez dzīvojamās apbūves prioritārā kārtā ar vācu gūstekņu rokām tiek atjaunota bijusī Tautas pils, kuru svinīgi atklāj šī paša gada nogalē. 

Vecpilsēta 1945. gadā joprojām sastāv no šauru, līku ieliņu un strupceļu tīkla ar haotiski saceltām nelielām, praktiski pilnībā iznīcinātām mājiņām. Apbūve pārsvarā ir vienstāva, bet galvenajās ielās divu – trīs stāvu. Pēterpils – Varšavas šoseja pilsētu sadala austrumu un rietumu daļā.

1945. gada projektā norādīti pašreizējā plānojuma trūkumi:

1. Stacijas laukumu trūkums, kā arī vājā satiksme starp stacijām;
2. Rēzeknes upes asie līkumi, kuri kļūst par ikgadējo plūdu iemeslu;
3. Skaidra pilsētas kompozicionālā centra – pilsētas laukuma trūkums;
4. Pilsētas mēroga zaļo masīvu trūkums – nav ne parku, ne skvēru;
5. Neracionāla pilsētas laukumu izmantošana gan būvniecības rakstura, gan stāvu ziņā;
6. Dienvidu rajonā ir gravas;
7. Ezeru no pilsētas šķir sīka apbūve, ir ierobežotas tā priekšrocības;
8. Pilsētas teritorijām nav zonējuma, ražošanas ēkas izvietotas starp dzīvojamo apbūvi;
9. Rīgas – Maskavas maģistrāle iet caur pilsētu pa dažāda izmēra ielām un rada virkni neērtību;
10. Dzelzceļš veido barjeru un sarežģī satiksmi ar pilsētas rietumu un ziemeļu daļu;
11. Pilsētā ir virkne gadījuma rakstura ielu un šķērsielu. Pilsētas zemes Dzirnavu ielā un citās vietās tiek izmantotas neracionāli;
12. Rajoni upes krastos ir aizlaisti un netīri, piesārņota upes gultne.

Pilsētā nav ūdensvada un kanalizācijas. Elektrību Rēzekne saņem no vietējās elektrostacijas un no Daugavpils, bet no transporta pilsētā ir tikai smagie ormaņi. 

Rēzeknes bombardēšana

Rēzekne atradās vācu okupācijā kopš 1941. gada 4. jūlija. Pirms ienākšanas pilsētā vācieši to bombardēja. Šajā bombardēšanā bez vairākiem infrastruktūras objektiem ticis sagrauts arī Atbrīvošanas alejas jaunais tilts un vairākas ēkas. Precīzu uzlidojumu un bojātās infrastruktūras, un dzīvojamās apbūves apjomu vēl atliek pētīt.

1944. gada sākumā frontes līnija bija krietni pavirzījusies uz rietumiem. 17. februāra Sarkanās armijas augstākās virspavēlniecības direktīva paredzēja sagraut vācu armiju Ostrovas apkārtnē un virzīties pa līniju Ostrova – Kārsava – Rēzekne. Rēzekne šajā laikā ir stratēģiski svarīgs punkts. Neskaitot to, ka pilsētā atrodas vairākas lielas munīcijas un citu kara materiālu noliktavas, cauri pilsētai iet dzelzceļa līnija Daugavpils – Pleskava, kura nodrošina vācu armijai gan jaunu karavīru pievešanu un ievainoto nosūtīšanu uz aizmuguri, gan kara tehnikas un munīcijas piegādi.

Svarīgais dzelzceļu mezgls – Rēzekne – ir tikai viena no pilsētām, kuru šajā laikā aktīvi bombardē Sarkanā armija. Paralēli tiek bombardētas Ostrova, Pečori, Gulbene, Valka un vairākas citas pilsētas. 6. aprīļa pavēlē bombardēt Rēzekni noteikts, ka jānodara maksimāli daudz postījumu dzelzceļa infrastruktūrai un jāiznīcina dzelzceļa tilts pār Rēzeknes upi pie stacijas Rēzekne I.

Uzlidojumu organizācija

Rēzeknes bombardēšanu veica Sarkanās armijas Gaisa spēku 1. gvardes tālās darbības aviācijas korpuss (1 гвардейский авиационный корпус дальнего действия Военно-воздушных сил РККА). Uzlidojumā piedalījās divas 1. gvardes korpusa divīzijas: Kaļiņinas (Tveras) apgabala Makarovo (Макарово) lidlaukā bāzētā 6. (turpmāk: 6. gvardes divīzija) un Maskavas apgabala Monino (Монино) lidlaukā bāzētā 1. gvardes divīzijas (turpmāk: 1. gvardes divīzija). Abās divīzijās bija bumbvedēji “IL-4” (“Илюшин ИЛ-4”).

Lidmašīnas “IL-4” ekipāža sastāvēja no četriem locekļiem: pilots, kurš pildīja arī ekipāžas komandiera pienākumus, stūrmanis/priekšējais strēlnieks, radists/torņa strēlnieks un apakšējās lūkas strēlnieks. Lidmašīnas maksimālais ātrums bija 398 km/h, un vienā reizē tā varēja veikt līdz pat 3585 km garus pārlidojumus. Lidmašīna bija bruņota ar diviem 7,62 mm ātršāvējložmetējiem un vienu 12,7 mm smago ložmetēju vai 20 mm aviācijas lielgabalu un varēja nest līdz pat 2,5 tonnām aviācijas bumbu.

Uzlidojuma dienas rītā nāca uzlidojuma priekšpavēle, bet dienā sekoja precizēta pavēle. Lidmašīnu aviobumbu nodalījumos tika ievietotas degbumbas, apgaismes un dažādu kalibru fugasu bumbas. Uzlidojumā Rēzeknei katra lidmašīna veda 1,3 tonnas aviobumbu. Pirms izlidošanas gaisā pacēlās lidmašīna, kura nolasīja meteoroloģisko informāciju – vēja ātrumu un virzienu, redzamību u.t.t., un, ja laikapstākļi izrādījās atbilstoši, uzdevumā izlidoja bumbvedēju divīzijas. Lidojot uz mērķi, piloti vadījās pēc raksturīgiem līniju orientieriem – lielajām šosejām, dzelceļiem, kā arī pēc upju kontūrām.

Rēzeknes uzlidojumos pulka kolonnas priekšā lidoja divas pieredzējušas ekipāžas, sauktas par “gaismotājiem” (осветители). To uzdevums bija nomest uz mērķiem degbumbas. Gaismotājiem sekoja astoņas pieredzējušas ekipāžas un pārējās mazāk pieredzējušas, kuras bieži vien sastāvēja no maz pieredzējušiem karavīriem – “aizdedzinātājiem” (поджигатели), kuru uzdevums bija mest bumbas gaismotāju ierādītajos mērķos. Kolonnas aizmugurē lidoja kontrolieri un ekipāža, kura no 3600 metru augstuma ar fotokameru Nafa-13 (НАФА-13) uzņēma aerofotogrāfijas kaujas uzdevuma rezultātu novērtēšanai. Lai izgaismotu apkārtni fotografēšanai naktī, tika izmantotas zibspuldzes aviobumbas “Fotab-50-35” (ФОТАБ-50-35).

Uzlidojums

Nakts uz 7. aprīli

Divīziju atskaitēs lasām, ka pirmais Lielās Piektdienas priekšvakara no 6. uz 7. aprīli uzlidojums sākās pēc pulksten deviņiem vakarā. Uzlidojumu sāka trīsdesmit deviņi 6. gvardes divīzijas bumbvedēji, kuri no 21:21 līdz 21:45 no 4 – 4,5 kilometru augstuma bombardēja staciju Rēzekne I. Stacijas apkārtnē stāvējuši 18 vilcieni, un kopā esot veikti 47 trāpījumi, no kuriem 8 bijuši pa vilcieniem.

24 uzlidojuma minūšu laikā pilsētā darbojusies gaisa trauksmes sirēna, kuru daudzi iedzīvotāji ignorējuši – pēdējos mēnešos viltus trauksmes bijušas biežas. Bez stacijas bombardēja arī pilsētas kvartālus, īpaši upes tuvumā esošo nabadzīgo, taču blīvi apdzīvoto rajonu, sauktu par Ameriku.

No 21:39 līdz 22:00 pilsētu sāk bombardēt 1. gvardes divīzija ar 39 bumbvedējiem. Atskaitē norādīts, ka sprādzieni novēroti uz dzelzceļa un visā stacijas teritorijā, kā arī pilsētas rietumu un ziemeļu daļā. Stacijas apkārtnē izcēlušies 6 ugunsgrēki, turklāt viens ar melniem dūmiem. Pilsētā 5 ugunsgrēki, no kuriem viens spēcīgs. Ar tiešu trāpījumu esot uzspridzināts ešelons ar munīciju. Kopā divīzijas uzlidojuma laikā nomestas 59,54 tonnas bumbu.

Otro uzlidojumu ar 33 lidmašīnām sākusi 1. gvardes divīzija pulksten 2:46, un bombardēšana turpinājusies gandrīz 40 minūtes. Nakts bijusi gaiša, spoži spīdējis mēness, tādēļ mērķi bijuši labi saskatāmi. Šajā uzlidojumā bombardēja pilsētas ziemeļu staciju jeb Rēzekni II. Rezultātā stacijas apkārtnē esot izcēlušies 10, bet pilsētā ap 15 ugunsgrēki. 2:53 stacijā esot noticis stiprs sprādziens, kurš pārvērties lielā ugunsgrēkā. Pilsētu ieskāvuši dūmi, kuri pacēlušies līdz pusotra kilometra augstumam, bet ugunsgrēku atblāzma esot bijusi saskatāma no 100 – 150 kilometru attāluma.

6. gvardes divīzija ar 33 lidmašīnām uzbrukumu Dienvidu stacijai sāka pulksten 3:16. Uzlidojums turpinājies 16 minūtes. Atskaitē norādīts, ka visa dienvidu stacija degot un degšanu pavadot periodiski sprādzieni. Stacijas apkārtnē saskaitīti 25 ugunsgrēki, bet pilsētā 15.

Семидесяти двум экипажам, эфективно бомбардировавшим южную и северную станции ж. д. узла РЕЗЕКНЕ при организованном освещении и поджоге целей при хороших метеоусловиях, задание засчитано успешно выполнеиным, что подтверждается наблюдением экипажей, контролеров и фотографированием.

6. gvardes divīzijas kaujas žurnāls. Ieraksts no 1944. gada 9. aprīļa. Avots: AMCA 20069. f., 1. apr., 20. l., 184. lp.

Šajā uzlidojumā sagrauta Rēzeknes Skolotāju institūta ēka, Krievu ģimnāzija, Amatu skola, slimnīca, Tautas pils, Armijas universālveikals, kā arī bojāts Sāpju Dievmātes baznīcas tornis un tirgus laukums.

Bumbvedējus centušās apšaudīt vidējā kalibra vācu zenītartilērija, kurai palīdzējuši četri prožektori, taču neviens padomju bumbvedējs šajās apšaudēs nav cietis. Ziņo arī par vācu lidmašīnas patrulēšanu, taču ar to sarkanie bumbvedēji nekādā konfrontācijā neesot nonākuši.

Nakts uz 8. aprīli

Bombardēšana novērtēta kā ļoti veiksmīga un nodarījusi lielus postījumus ienaidniekam, taču uzlidojumu nolemts rīkot arī nākamajā naktī. 7. aprīļa rītā pulksten 9:30 abas divīzijas saņem priekšpavēli par atkārtotu uzbrukumu dienvidu stacijai. Uzbrukumā jāpiedalās 85 lidmašīnām un jānomet vairāk nekā 110 tonnas aviobumbu.

1. В ночь на 8.4.44. части 6 ГВ АД ДД вторично одним вылетом произвели сорок восемь самолетовылетов в интересах 1-го ПРИБАЛТИЙСКОГО ФРОНТА с задачей; уничтожить эшелоны, разрушить пути и станционные сооружения на южной и северной станциях ж.д. узла РЕЗЕКНЕ.

2. Ж.д. увел РЕЗЕКНЕ – крупная распределительная станция, питающая северо-восточную группировку противника, действующая против ЛЕНИНГРАДСКОГО и 2-го ПРИБАЛТИЙСКОГО ФРОНТОВ наших войск.

6. gvardes divīzijas kaujas žurnāls. Ieraksts no 1944. gada 9. aprīļa. Avots: AMCA 20069. f., 1. apr., 20. l., 190. lp.

6. gvardes divīzija ar 46 lidmašīnām uzsāka Rēzeknes Dienvidu stacijas bombardēšanu pulksten 21:25. Uzlidojums ilga 15 minūtes, kuru laikā no 2700 – 3200 metru augstumu tika mestas pārsvarā degbumbas. No tām viegli uzliesmoja koka mājas, uguns pārmetās no mājas uz māju.Rezulātā pilsētā izcēlās lieli ugunsgrēki. No visas divīzijas pilsētu bombardēja četras ekipāžas, pārējās bombardēja staciju.

1. gvardes divīzija ar 39 bumbvedējiem uzbrukumu sāka pulksten 21:39. Tās uzdevums bija bombardēt staciju. Dienvidu stacijas rajonā izcēlās četri ugunsgrēki, no kuriem divi spēcīgi, notikuši divi spēcīgi sprādzieni. Ugunsgrēki plosījušies arī pilsētā, pilsētas rietumu daļā esot novēroti seši ugunsgrēki, no kuriem viens īpaši liels, ar melniem dūmu mutuļiem. Ugunsgrēku atblāzma esot bijusi redzama 120 – 150 kilometru attālumā.

Vācieši atkal apšaudījuši lidmašīnas, taču nekādus bojājumus nav nodarījuši.

Rezultāti

Kopā 11 uzlidojumos, kuros piedalījušies vairāk nekā 70 bumbvedēji “ИЛ-4”, pēc atskaitēm nomestas gandrīz 300 tonnas aviobumbu. Šis skaitlis gan ir jāvērtē kritiski, jo atskaitēs parasti norādīti vēlamie nevis reālie skaitļi. Nozīmīgi bojājumi dzelzceļa infrastruktūrai nodarīti netika. Vilcienu kustība tika atjaunota dažu dienu laikā. No uzlidojumiem visvairāk cieta pilsēta, kura pat īsti nebija uzlidojumu mērķis.

Saskaņā ar amerikāņu statistiku tikai 3% no naktī nomestajām aviobumbām trāpot mērķī. Padomju avācijas gadījumā nevaram domāt, ka šī attiecība ir bijusi labāka, bet, ņemot vērā to, ka liela daļa pilotu bijuši pavisam nepieredzējuši, trāpījumiem vajadzētu būt bijušiem vēl retākiem.

Pastāv drīzāk par pilsētas leģendu uzskatāms stāsts par to, ka bombardēšanas laikā stacijā Rēzekne I no Rīgas pienācis pasažieru vilciens, no kura bēgošos cilvēkus uz ezera ledus no ložmetējiem apšaudījušas lidmašīnas. Rezultātā vairāki simti cilvēki gājuši bojā, ielūstot ledum.

Uzlidojumā esot maz cietuši stratēģiskie objekti, bet vienīgie zaudējumi vācu karaspēka pusē esot bijuši zaldāti, kuri pēc nostāstiem bijuši sapulcējušies uz filmu seansu Tautas pilī. Cik lielā mērā šis stāsts atbilst patiesībai, atliek vien minēt. Kino seanss gaisa trauksmes laikā trijos naktī (šķiet, tieši ap šo laiku tikusi sabombardēta Tautas pils), kurā sapulcējušies zaldāti – tas skan vairāk kā dīvains fantāzijas auglis, nevis kā reāli noticis fakts.

Pēc populāras versijas, kura izskan arī liecinieku stāstījumos, bombardēšanā esot piedalījies latviešu bumbvedēju aviācijas pulks, kurš sastāvēja no Sarkanajā armijā mobilizētajiem bijušajiem Latvijas armijas kara lidotājiem. Pulks “par dalību Rēzeknes ieņemšanas atbalstā no gaisa” 1944. gada 9. augustā pārdēvēts par “1. Rēzeknes latviešu nakts bumbvedēju aviācijas pulku”.

Šis pulks nepiedalījās Lieldienu uzlidojumos, bet gan uzlidojumos, kuri notikuši pirms Sarkanās armijas ienākšanas pilsētā jūlijā, tādēļ pieņēmums, ka Rēzekni nopostījuši latvieši, neatbilst patiesībai.

Atsevišķi Sarkanās armijas uzlidojumi turpinājušies arī pēc Lieldienām. Naktī uz 6. maiju noticis 1. gvardes divīzijas uzlidojums Rēzeknes dienvidu stacijai. Tiek ziņots, ka 15 ekipāžas bombardē staciju, konstatēti sprādzieni stacijā un visā pilsētā, bet stacijā nograndis stiprs sprādziens. Šajā uzlidojumā paralēli Rēzeknei bombardēta arī Kārsavas stacija. Kopā nomestas 28 tonnas bumbu.

Uzlidojums Rēzeknei fiksēts vēl 18. jūlijā, 9 dienas pirms 1944. gada 27. jūlijā sagrautajā pilsētā ienāca Sarkanā armija.

Vāciešu atkāpšanās

Vācu armija pameta pilsētu naktī no 26. uz 27. jūliju. Ko varēja, paņēma līdzi, ko nevarēja – iznīcināja, lai nenonāk ienaidnieka rokās. Lai apgrūtinātu komunikāciju, vācieši saspridzināja abas stacijas un daļu no tās infrastruktūras, kā arī tiltus pāri upei. Atkāpjoties, vācieši uzspridzināja arī Zemes bankas, Pasta, Pilsētas valdes, Komercskolas un vairākas citas nozīmīgas sabiedriskās ēkas.

Nekādas Rēzeknes atbrīvošanas ar diviem ar pusi tūkstošiem kritušo nebija, jo laikā, kad Sarkanā armija “atbrīvoja” Rēzekni, 329. vācu kājnieku divīzija jau bija veikusi ap 30 kilometru maršu un ieņēmusi pozīcijas Viļānu apkārtnē.

Vēl 1950. gada pilsētas izpildkomitejas sēžu protokolos lasām, ka turpinās kara seku likvidēšana. Tautas pili, Skolotāju institūtu, slimnīcu un citas ēkas atjaunoja diezgan ātrā laikā, izmantojot vairāku simtu vācu karagūstekņu darbaspēku. Gruvešu novākšanas talkās piedalījās arī pilsētas iedzīvotāji.

Bombardēšana aculiecinieku atmiņās

Par notikumiem Rēzeknē pirms 1944. gada Lieldienām ir saglabājusies virkne aculiecinieku stāstījumu. Diezgan plašu un tēlainu aprakstu par bombardēšanu sniedz Rēzeknes novadpētnieks Aleksandrs Grodzickis. Atainosim to oriģinālvalodā un tad nedaudz pieskarsimies atsevišķiem saturā izskanējušiem (arī neizskanējušiem) punktiem:

Зима в этот год была долгая и снежная. Весна тоже затянулась. Еще 7 апреля лежал снег, и ночью сильно подмораживало.

В деревне ездили все еще на санях. На реке за Лещинкой, лежал толстый лед, но скворцы уже прилетели, и днем в ясном голубом небе хорошо бывали видны пролетавшие самолеты-разведчики. Они сбрасывали листовки, призывающие население покинуть город, т.к. его, как узловой железнодорожный центр, собирались бомбить. Вокруг города немцы строили оборонительные сооружения. На крышах крупных зданий были намалеваны огромные белые и красные кресты. Не знаю, помогло это или нет, но в них бомбы не попадали. Отступая, немцы их сами взорвали. Я это видел. Тихий городок, находившийся в глубоком тылу, снова стал прифронтовым городом.

Шла победная весна 1944 года. Предвидя поражение, оккупанты стали сжигать трупы расстрелянных, чтобы замести следы своих преступлений. Несчастные пленные откапывали трупы 15 тысяч 199 мирных жителей и сжигали их в Анчупанах, Грейшканском и Випингском лесах. Среди расстрелянных было 5 128 евреев и 311 цыган, в том числе 2 045 детей. Город наполнился зловещим смрадом. Это было жутко. В церковном куполе во время вечерних богослужений стали слышны далекие гулы разрывов бомб. Говорили, что бомбили Двинск. Планомерно бомбить железную дорогу и город начали с 5 на 6 апреля 1944 года. Самолеты прилетали в 8:45 по Берлинскому времени. Сначала начали стрелять зенитки, но потом все слилось в сплошной грохот взрывов. Стекла вылетали целиком, как вырезанные, и разбивались о противоположную стену, рассыпаясь по полу мелкими осколками. Запертые двойные двери с грохотом раскрывались и били о стену, старинные часы в доме отбивали беспрерывный свой бой; свистели осколки, пробивая, как камнями, железную крышу. Взрывные волны постоянно ударяли в дом и давили на уши. Но и это все еще не было так страшно, а вот когда над городом повисало на парашютах по 12 осветительных бомб, становилось светло, как днем. По комнатам бегали тени, как от проходивших автомобилей. Под грохот взрывов – мне было очень страшно. Казалось, что именно тебя видят летчики. Бомбежка длилась до двух ночи. Потом был перерыв. Я выбежал на улицу. Садовая улица горела. В морозном воздухе ясно был слышен треск горящих бревен. Потом, до пяти была вторая волна налета. Так было каждый день. Утром все жители, кто мог, и мы в том числе, бежали из города в деревню.

Теперь уже не было никаких листовок. Днем мама иногда пробиралась в город, чтобы принести что-нибудь из вещей нашей разграбленной квартиры.

Фронт стал стремительно приближаться к городу. Упорные бои шли на подступах к городу между Каунатами и Балиновым. В конце концов мы оказались между двумя фронтами в яме, накрытой старыми тесовыми воротами, присыпанными землей. Натерпелись страхов, и за наступающими частями 10-й гвардейской армии утром, 27 июля 44 года, пошли в город. Идти было некуда. Жить негде. Есть нечего. В лесу мы ели заячью капусту. С Янопольской горы мы увидели страшные взрывы крупных зданий. Отступая, немцы успели их взорвать в два приема. Гигантские столбы поднялись в ясном небе.

По Каунатской улице мы вернулись в город. Весь старый центр юго-восточного района был в развалинах, дороги и тротуары засыпаны битым кирпичом. Всюду кучи спутанных проводов, что-то еще горело. Аптека на Садовой зияла обвалившимся углом. В пыли и гари костел, у базара горит какая-то лавчонка. Город лежал в развалинах. Ущерб, нанесенный ему войной, исчислялся в 45 миллионов рублей.

Гродзицкий, А. Панорама Резекне в ретроспективе. Очерки о городе и горожанах. Резекне: Б.и. 1996

Ignorēsim dažādas faktoloģiskās kļūdas, atmiņu aprakstos mūs vairāk interesē emocijas. Taču pievērsīsim uzmanību tam, ka nekur tekstā īsti nav teikts, kas bombardē pilsētu. Padomju periodā nebija pieņemts runāt par to, ka pilsētu bombardēja Sarkanā armija. Lai arī padomju presē vai historiogrāfijā parasti tieši nerakstīja, ka bombardēja vācieši, rakstīja, ka vācieši okupācijas laikā un atkāpjoties nopostījuši pilsētu, bet, kad minēta bombardēšana, bombardējošā puse norādīta netika. Tieši meli parasti neparādījās, taču neērtās detaļas tika noklusētas, un priekšstats radīts vajadzīgais. Kā redzam no teksta, Grodzickis pieder padomju skolai un arī pēc režīma sabrukuma diplomātiski nepiemin, kura no pusēm realizē uzlidojumus.

Otrs moments, par kuru nav manīti pieminējumi mūsdienu historiogrāfijā vai atmiņās, taču dažreiz redzēti padomju avotos un dažās intervijās – ka pirms bombardēšanas tika kaisītas skrejlapas ar brīdinājumu, ka pilsētu plānots bombardēt. Ja šādas skrejlapas patiešām bijušas, tas, cita starpā, izskaidro, kādēļ ir tik maz bojāgājušo. Neskatoties uz to, ka uzlidojumos ievērojami cietušas vismaz 800 mājas, no pilsētā dzīvojošajiem aptuveni 17 tūkstošiem iedzīvotāju bojā gājušo skaits tiek lēsts no 70 līdz 100 cilvēkiem. Tik mazus zaudējumus nekādi nevar skaidrot ar to, ka visi laicīgi paspēja patverties pagrabos un bumbu patvertnēs, kuras cilvēkus arī pasargāja. Skrejlapas arī izskaidro operativitāti, ar kuru uz atsevišķu ēku jumtiem tikuši zīmēti krusti. Tāds bijis arī uz slimnīcas jumta, taču to nepasargājis no nopostīšanas. Par bojāgājušajiem zem slimnīcas drupām ziņu nav.

Taču, iespējams, pret skrejlapām runā dramatiskais stāsts par to, kā iet bojā nupat no Rēzeknes apriņķa priekšnieka alus grozu saņēmušais “Rēzeknes ziņu” atbildīgais redaktors Alberts Sprūdžs (1908–1944) un Pauls Svenne (1866–1944), kuri, patīkami pavadot vakaru, nesteidzas meklēt patvērumu. Tāpat grūti izskaidrojams stāsts par to, ka vācu zaldāti pavada vakaru tik lielā mērķī kā Tautas pils, īpaši, zinot par iespējamo uzlidojumu. Mēs nevaram apšaubīt to, ka Sprūdžs ar Svenni gājuši bojā, taču, šķiet, ka stāsts satur pārlieku idilliskas detaļas, lai to pieņemtu nekritiski. Tas pats attiecas uz vāciešiem, kuri gājuši bojā zem Tautas pils drupām. Mēs nezinām ne cietušo cilvēku skaitu, ne mērķi, ar kuru tie atradušies Tautas pilī. Nav izslēgts, ka tā ir tāda pati pilsētas leģenda kā iespējamā Rīgas vilciena pasažieru apšaudīšana uz Kovšu ezera ledus.

Grodzicka stāstā parādās arī apgaismošanas bumbas, kuras tēlaini apraksta daudzi notikušās bombardēšanas aculiecinieki.

Par to, ka vismaz vācieši par uzlidojumu zinājuši jau iepriekš, stāsta arī bombardēšanas laikā nepilnus 5 gadus vecā Janīna Vaivode:

Mūsu mājā Ratniekos kara laikā bija vācu štābs. Vācieši zināja, ka gaidāma Rēzeknes bombardēšana, tāpēc mudināja mūs evakuēties. Devāmies uz Gaigalavu pie vecmammas. Lai prombraukšana notiktu bez aizķeršanās, štāba vadība mūsu pavadīšanai norīkoja zaldātiņu, kurš mūsu pajūgu pavadīja vēl aizbraucot aiz pilsētas robežas. Gaigalavā dzīvojām kādas 2 nedēļas. Atgriežoties Ratniekos savu māju vairs neatradām, tā bija nodegusi.

Stāstītāja Janīna Vaivode 2019. gadā, pierakstījusi Ingūna Zeiļa

Degošās Rēzeknes atblāzmu apraksta paši bombardētāji, bet to redzējuši arī cilvēki Kantiniekos, Blontos un pat Daugavpilī, un Liepnā:

“[..] blakus [Miera ielas kapos] Staļina bombardēšanas laika upuri, kad Rēzekni praktiski noslaucīja no zemes virsas. Pats, bērns būdams, Lieldienās vakarā Liepnā, Muceniekos, lidmašīnas rūc visu laiku pāri, un dunoņa nāk no šejienes, debesīs atblāzma, bombardē, visu to dzirdēju savām ausīm.”

[..]Te jau nekādas cīņas atbrīvošanas nenotika. Nebija, ko atbrīvot. Te, pirmkārt, vācieši neuzturējās tai sagrautajā Staļina ērgļu pilsētā. Arī latviešu aviācijas vienība, arī viņu sūtīja [piedalīties uzlidojumā], viņus pat aicināja partijas komiteja uz jubilejas svinībām, viņi nebrauca. Pēc tam Rīgā, kur es satiku to komandieri Latvijas vienības, kas bija lidotāju. Viņš saka: “Atklāti, mums bija kauns, mēs tā kā tur augšā bijām, kad to Rēzekni lika slaucīt. Nu, bija, mūs jau arī kontrolēja, [nesaprotami] līdzi lidoja. Centāmies kādu bumbu mežā nomest, Rāznas ezerā iemest, vēl kur citur, lai nebūtu uz mājām jāmet”. 

–Vai jūs zinājāt, ka bombardēja krievi? 

Zinājām? Mēs skatījāmies. Lidmašīnas jau nāca no Pleskavas pāri Mucenieku mājām. Nāca un gāja. Var taču pateikt, kura lidmašīna vāciešu, kura padomju. 

– Padomju naratīvs jau bija tāds, ka vācieši paši sabumboja… 

Nē, pilsētā es tādu neesmu dzirdējis. Jo viņi tak redzēja, var tak atšķirt krievu lidmašīnu. Tā tikai propoganda. Pilsētā tādu par muļķi sauktu, kas man tā teiktu. Ja pats savām ausīm nebūtu dzirdējis. Lidmašīnas ta atšķirt… Pašu tak mani gribēja vācu lidmašīna nošaut mežā. 

No 2022. gada 16. septembra autora intervijas ar JK

No šī intervijas fragmenta redzam, ka vismaz starp izglītotajām aprindām un augstākajiem ierēdņiem (kuriem piederēja teicējs) atmiņa par Rēzeknes bombardēšanu bija svaiga, un jautājuma par to, kura puse bombardēja, nebija.

Vēl dažos preses izdevumos publicētas aculiecinieku liecības:

Rēzeknietei Tamārai Paurai lielās bombardēšanas laikā bija vien seši gadi, tomēr viņa gana spilgti atceras tos dienu notikumus. “Tajā dienā mēs ar mammu gājām uz pirti, kas atradās tagadējā autoostas teritorijā. Pēkšņi sākās uzlidojums, un sākās bombardēšana. Netālu atradās patversme, kur mēs uzreiz bēgām slēpties. Kad uzlidojums bija beidzies, no visām pusēm dega Rēzekne. Mēs negājām mājās, jo sākās nākamais uzlidojums. Mēs bēgām pa Andreja Upīša ielu. Tur bija grāvis, un mēs ar mammu tajā stāvējām līdz kaklam iegremdējušās ūdenī. Pēc tam mani mamma slēpa laukos Ritiņos. Nākamajā dienā tēvocis ar zirgu brauca pakaļ mūsu mantām, bet mūsu mājas vietā bija vien bedre palikusi, bet bedrē gulēja Svētā Nikolaja ikona. Tā vēl tagad ir pie mums.”

Rēzeknieši vēl atceras traģisko bombardēšanu 1944. gada aprīlī. 08.04.2014 https://www.la.lv/rezekniesi-vel-atceras-tragisko-bombardesanu-1944-gada-aprili (09.03.2023)

Mirdza Vanaga, kura dzīvoja 18. novembra ielas rajonā, atceras:

Pagrabā spiedām ausis ciet, jo nervi nevarēja izturēt to kaukšanu un gaudošanu virs galvas, jo nevarēja zināt, kur bumbas nokritīs, uz galvas vai citur. No lidmašīnu rūkoņas varēja saprast, ka met bumbas pikējošā lidojumā un netraucēti saimnieko virs māju jumtiem. [..] Bumbas, nākot lejā, stipri kauca, bija tāds iespaids, ka vārās elles katls. Tad nāca tāds kā gaisa viļņa belziens, tas mūs apdullināja, iestājās bezsamaņa. Cik ilgi tas turpinājās – nezinu, es pamodos pirmā un saucu, kur mamma. Mamma atsaucās, tad sapratu, ka dzīva. Nevarēja apjēgt, kas noticis, ne piecelties, ne paiet, tādā kā sprostā. Sienā ieraudzījām gaišu spraugu un pa to izlīdām ārā. Visu sapratām – mājas nav, ir drupu kaudze. Bija uzmesta bumba. Pagalms viss gaišs kā dienā. Debesīs raķetes, sakopotas buķetēs, nāk uz leju. Rīgas iela visa liesmās, deg mājas, cilvēki kliedz, raud, [..]

Neiburgs, U. Asiņainā Rēzeknes 1944.gada bombardēšana noklusētais padomju varas noziegums. 19.04.2015 https://www.la.lv/asinainas-lieldienas-rezeknes-bombardesana-1944-gada-6-un-7-aprili (09.03.2023)

Valsts komercskolas audzēknei Verai Bistrovai 1944. gadā bija 19 gadi, viņa kopā ar tēvu slēpās nelielā dārza bunkurā netālu no mājas, kurā dzīvoja.

Mūsu mājas tuvumā bija nomestas vairākas bumbas. Rītā pēc bombardēšanas mūsu mājiņa bija vēl neskarta, tikai bez logu stikliem, arī apmetums no griestiem bija nobiris. Mēs pēc pirmās bombardēšanas nakts ar apģērbu saiņiem bijām atraduši mītnes vietu pie paziņām laukos (5 km no pilsētas). Otrajā naktī bombardēšana atkārtojās, un arī mūsu māja ar visu iedzīvi nodega. Pilsēta izskatījās pilnīgi sagrauta,[..]

Neiburgs, U. Asiņainā Rēzeknes 1944.gada bombardēšana noklusētais padomju varas noziegums. 19.04.2015 https://www.la.lv/asinainas-lieldienas-rezeknes-bombardesana-1944-gada-6-un-7-aprili (09.03.2023)

Jānis Viļums atceras:

Pyrmī bumbu sprōdzīni cylvākus izcēle nu mīga. Izaskateja, ka gaisā riņķoj daudz, daudz apgaismōšonas bumbu – izgaismōts beja plašs rajons. Sōkumā vēļ šōve vōcīšu zenitlelgoboli, bet vālōk ari tī apklusa. Bumbu sprōdzīni ilga varbyut stuņdes divas. Tod beja nalels pōrtraukums – kaida stuņde voi drusceņ vairōk. Sekōja ūtrs uzlidōjums, kas turpynōjōs leidz reita gaismai. Tys beja vēļ dryumōks par pyrmū. Taidu mes sagaidejom Lelōs Pīktdīnes reitu.”

Strods, K. No «Latgales sirds» līdz drupu kalniem: Kā padomju aviācija 1944. gadā sabombardēja Rēzekni. 18.04.2022 https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/no-latgales-sirds-lidz-drupu-kalniem-ka-padomju-aviacija-1944-gada-sabombardeja-rezekni.a452464/ (09.03.2023)

Aerofotogrāfijas analīze

Fotogrāfijas apraksts

Izcelsme

Otrā pasaules kara beigās ASV un Apvienotās Karalistes bruņotie spēki dažādās vietās atrada paslēptus arhīvus ar vācu izlūkdienestu materiāliem, kuri saturēja augstas izšķirtspējas aerofotogrāfijas, kartes, mērķu aprakstus un fotokolāžas. Viens no lielākajiem arhīviem tika atklāts Hitlera Bavārijas kalnu rezidencē Berhtesgādenā (Berchtesgaden), citi Vīnē, Oslo, Berlīnē un citās vietās. 1945. gada jūnijā materiāli tika rūpīgi apkopoti, sapakoti un nogādāti izpētei un klasificēšanai apvienotajai amerikāņu un britu pētnieku komandai. Darbs pie šiem materiāliem turpinājās līdz pat 1949. gadam. Projekta gaitā attēli ieguva apzīmējumu GX.

Vairāk nekā miljons foto uzņēmumos bija sīki sabildētas Austrumeiropas un Padomju Savienības teritorijas. ASV un Anglijas izlūkdienestiem šīs fotogrāfijas bija milzīgs ieguvums, jo tik detalizētus Padomju Savienības rietumu teritoriju attēlus varēs iegūt tikai 1960. gados, attīstoties spiegu satelītiem. Attēli tika nokopēti un sadalīti starp Apvienoto Karalisti un ASV. Beigās amerikāņu attēlu kolekcija nonāca ASV Nacionālo Arhīvu un Reģistru Administrācijā (US National Archives and Records Administration).

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Apvienotā Karaliste fotogrāfijām atcēla slepenības statusu. Fotogrāfijas tika nodotas Kīlas Universitātei (Keele University), kura kopā ar ASV Nacionālo Arhīvu (NARA) kopš 2008. gada klasificē, digitalizē un publisko Otrā Pasaules kara vācu aerofotogrāfiju kolekciju.

Tehnika

Periodā starp 1941. un 1944. gadu vācu izlūkdienesti aerofotogrāfijai izmantoja speciālas foto kameras, lielākoties kompānijas Carl Zeiss ražoto Riehenbildner RB 50/30 ar 50 cm objektīvu. Tuvojoties kara beigām, radās nepieciešamība ievērot lielāku piesardzību un lidot augstāk, tādēļ aktuālāks kļuva modelis RB 75/30, kuram bija 75 cm objektīvs. Kamerai bija elektroniska filmu aizmugure, kurā izmantoja melnbalto fotofilmu ar kadra izmēru 30×30 cm.

Kamerā bija iestrādāta virkne indikatoru: uz negatīva tika saglabāts foto uzņemšanas laiks, nemainīgs numurs (iespējams, kameras vai drīzāk filmas numurs), mainīgs kadra kārtas numurs un, šķiet, precīzs fokālais attālums. Filmas garums bija 60 metri, kamerai bija elektroniska vadība, un tā varēja bildēt gan panorāmas, gan atsevišķus kadrus. Ar 1 filmu varēja uzņemt līdz 200 fotogrāfijām. Pilnībā aprīkota fotokamera svēra vairāk par 50 kg. Fotogrāfijas no negatīva tika drukātas kontaktdrukas veidā, t.i., bez palielināšanas. Pēc izdrukas tās tika rūpīgi pētītas, un uz foto tika izdarītas atzīmes.

Fotogrāfijas raksturojums

Fotogrāfijas izmēri ir aptuveni 30x30cm, tā ir melnbalta un ļoti sīkgraudaina. Fotogrāfijas stūros ir identifikatori – kreisajā apakšējā stūrī redzam pulksteņa attēlu ar automātiski eksponētu fotogrāfijas uzņemšanas laiku 7:51 un ar roku ierakstītu datumu 22.8 | 44. Spriežot pēc ēnām, redzam, ka fotogrāfija izdarīta 7:51 no rīta.

Attēla augšējā kreisajā stūrī ir skaitītājs ar baltiem cipariem uz melna fona, kur stabiņā sniegta šāda informācija: Nr. 7150 | 183 | f=753,5. Pirmais ir nemainīgs skaitlis, un var pieņemt, ka identificē filmu. Varbūtība, ka tas ir kameras numurs, ir jāatmet, jo kopējais kameru skaits tikai nedaudz varēja pārsniegt tūkstoti. 183 rāda, ka šis ir 183. kadrs no filmas. Ar mazo “f” fotogrāfijā apzīmē fokālo attālumu. Varam pieņemt, ka tika izmantots modelis 75/30. Tātad kamerai bija 750 milimetru objektīvs, kura fokālais attālums, nomērot ar precizitāti līdz milimetra desmitajai daļai, bijis 754,5 mm.

Augšējā labajā stūrī ir nogriezts “zīmogs” baltā krāsā. Tas nav uzspiests, bet gan uzlikts uz caurspīdīgas plēves vai pauspapīra un noeksponēts kopijas veikšanas laikā, par ko liecina gaišās malas. Zīmogs ir izstieptas ovālas formas ar iedrukātu tekstu apkārtējā rāmī un ar roku rakstītu tekstu pa vidu. Augšējais vārds nav salasāms, vien pirmie trīs burti “STH” vai “STA” (pēdējais burts nogriezts), apakšā uzraksts “bei Fernaufkl.”, pa vidu “F 1349 SD/44, n. 22.[..] | Verb.: 5. (F)/122”.

Pieņemot, ka pirmie trīs burti ir “STA”, tie var veidot vārdu “STAB”, jeb “štābs”, tālāk būtu jāseko štāba nosaukumam. Apakšējā daļā “Frenaufkl.” ir saīsinājums no “Fernaufklärungsgruppe“, un pilns teksts varētu būt “bei Fernaufklärungsgruppe [nosaukums]”, tātad “tālās distances izlūkgrupa”. Centrālajā daļā “F” var būt saīsinājums no “flugzeug” – “lidmašīna”, un “1349” var būt lidmašīnas identifikācijas numurs. SD/44 – ar “SD” varētu būt identificēts Trešā reiha drošības dienests “Sicherheitsdienst“, un “44” apzīmēt gadu. “22.” ir datums, un tālāk nogriezts mēnesis “08.” vai “Aug.”. Tātad, ja interpretējam pareizi, šeit rakstīts, ka “SD lidmašīnas Nr. 1349 1944. gada 22. augusta lidojums”. Otrā rindā “Verb.” var būt saīsinājums no “verband” (nodaļa), un tālāk saīsinājumā identificēta izlūkdienesta grupa “5.(F)/122” pilnā tekstā būtu “5.(F)/Aufklärungsgruppe 122“.

Zinot izlūkgrupas nosaukumu un izlidojuma datumu, varam noskaidrot, ka šajā laikā izlūkgrupa ir dislocēta Rīgā Spilves lidostā¹Aufklärungsgruppe 122. https://www.ww2.dk/air/recon/aufkl122.htm (10.03.2023), un augusta beigās tās rīcībā ir četras lidmašīnas Junker 88D-1²Flugzeugbestand und Bewegungsmeldungen 5.(F)/Aufklärungsgruppe 122. https://asisbiz.com/Luftwaffe/b5ag122.html (10.03.2023), no kuras tad foto, visticamāk, arī ticis uzņemts.

Uz fotogrāfijas ar zīmuli un, šķiet, melnu flomāsteru izdarītas atzīmes un piktogrammas, atzīmēta ziemeļorientācija, atsevišķi ceļi, vietas, kur koncentrēti kritušas bumbas, īpaši vietās, kur nav apbūves, kadra augšējo piektdaļu šķērso trekna, vienā vietā pārtraukta līnija. Ko tā atzīmē, nav skaidrs. Pāri austrumu daļas ēkām uzrakstīts pilsētas nosaukums “Rositten“.

Kadra kreisā puse nedaudz vājāk eksponēta par labo. Kamera nav bijusi orientēta precīzi perpendikulāri zemei, bet gan uz dažiem grādiem sašķiebta, tādējādi vērojama viegla distorcija – kadra labā puse ir izstieptāka par kreiso. Kadra robežas dabā pulksteņrādītāja virzienā, sākot ar kreisās puses apakšējo stūri, ir aptuveni 3,1 x 3,7 x 3,75 x 3,8 km. Diagonāles 4,9 x 5,2 km. Zinot, ka kadra izmērs ir 30 x 30 cm un fokālais attālums ir 754,5 mm, varam mēģināt izrēķināt augstumu, ko gan sarežģī distorcija. Aptuvenais augstums pēc aprēķiniem sanāk 7800 m. Lidmašīnas Junker 88D-1 maksimālais augstums esot 8500 m, tādēļ izskaitļotais augstums šķiet ticams. Aptuvenais mērogs aptuveni 1:12 333.

Foto attiecībā uz ziemeļorientētu karti ir sagāzts par aptuveni 12°. Fotogrāfijas apakšējais kreisais stūris ir Saules ielas rajonā, augšējais – Koku ielas rajonā, kreisā mala nošķeļ Atbrīvošanas aleju, ietver daļu no ezera ziemeļu līča, Brīvības ielu, taču diemžēl nogriezta stacija Rēzekne I un tās infrastruktūra, nedaudz virs kadra vidus pašā malā redzami abi dzelzceļa tilti. Augšējā mala stiepjas gandrīz paralēli Rīgas – Maskavas dzelzceļa līnijai līdz Noliktavu ielas rajonam labajā stūrī, ietverot Stučevas rajonu un bijušās karantīnas, fotogrāfijas tapšanas brīdī – Stalag 347 nometnes daļu. Labais apakšējais stūris atrodas Vipingas meža vidū, un fotogrāfijas labajā pusē – gandrīz pusē no attēla – ir redzamas, galvenokārt, ganības un lauksaimniecības zemes. Kadra apakšējā daļa iet starp Varslavāna un Saules ielām.

Kā jau minēts, pilsētas daļa aizņem kadra kreiso pusi un ir šķietami tumšāka par labo pusi.

Fotogrāfijas analīze

Fotogrāfija aptver pašreizējo pilsētas centra rajonu līdz dzelzceļam, dienvidu rajonu gandrīz līdz Saules ielai, kā arī Jupatovkas un Vipingas rajonus. Tā kā starpkaru periodā pēdējie divi rajoni ir ļoti maz apbūvēti, fotogrāfiju nosacīti sadalīsim uz pusēm – austrumu daļā un pilsētas daļā, kuru sīkāk sadalīsim dzelzceļa, Augšpilsētas, Latgales ielas un Dienvidu rajonā.

Austrumu daļa

1. Rēzekne II, Stalag 347

Sākumā apskatīsim labo kadra daļu. Informatīvāka ir kadra augšējā daļa, kura ietver nometnes Stalag 347 daļu un dzelzceļa staciju Rēzekne II.

Sākumā apskatīsim Stalag nometnes daļu.

Redzam, ka baraku teritorijā sprāgušas vien dažas bumbas. Visas fotogrāfijā redzamās ēkas izskatās neskartas, taču trauksme, acīmredzot, bija sacelta. Uz fotogrāfijas uzņemšanas laiku nometne jau ir atstāta. Jūlijā nometnē vēl esot atradušies apmēram 300 gūstekņi, bet naktī no 19. uz 20. jūliju tie pārvietoti uz kādu vietu Krustpils tuvumā.

Uz ziemeļaustrumiem no barakām, šodien apmēram Kosmonautu un Blaumaņa ielas stūrī, redzami regulāri rakumi. Lai arī tas ir pārāk tālu uz dienvidiem no vietas, kur ziemeļu rajona parka rekonstrukcijas laikā atklāti masu apbedījumi, arī šajā vietā varētu būt bijuši veikti apbedījumi.

Jau pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rēzeknē viens no nometnes ieslodzītajiem Solomons Abramsons (1906–1999) padomju izmeklētājiem stāstīja, ka tieši uzlidojumu laikā 6. aprīļa vakarā viņam izdevās izmantot vispārējo haosu un izbēgt no ieslodzījuma.

Strods, K. No «Latgales sirds» līdz drupu kalniem: Kā padomju aviācija 1944. gadā sabombardēja Rēzekni. 18.04.2022 https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/no-latgales-sirds-lidz-drupu-kalniem-ka-padomju-aviacija-1944-gada-sabombardeja-rezekni.a452464/ (09.03.2023)

Vairākas bumbas nokritušas tīrumā blakus barakām, un vairāk krāteru ir ārpus nometnes teritorijas pļavā starp siena zārdiem. Fotogrāfijas labajā malā labi redzams valnis ar žogu, kurš nodala nometnes teritoriju, taču no dzelzceļa puses, šķiet, ir žogs bez vaļņa.

Fotogrāfijā redzama ēka ar raksturīgu kontūru, kuru atrodam arī 1963. gada ģenerālštāba kartē. Ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām, šodien tajā atrodas Rēzeknes tehnikuma mācību korpuss. Diemžēl mēs nezinām, kādu funkciju tā pildījusi sākotnēji.

Nometnes teritorija apzināti nav bombardēta, dažas tai trāpījušās bumbas var tikt uzskatītas par ziemeļu stacijas bombardēšanas sekām.

Fotogrāfijas augšējā kreisajā stūrī (zem zīmoga) redzamais Ratnieku ciems šķietami nav cietis, taču par stacijas Rēzekne III bojājumiem, ņemot vērā kontrastu, ir grūti spriest.

Stacijas rajonā redzam tikai vienu sprāgušu lādiņu depo tuvumā. Staciju un, šķiet, ēku uz rietumiem no tās, 26. jūlijā atkāpjoties, saspridzināja paši vācieši. Lai arī Ziemeļu stacija bija viens no galvenajiem 7. aprīļa nakts bombardēšanas mērķiem, šajā rajonā tikpat kā nav redzamas bombardēšanas sekas.

Jāpievērš uzmanība tam, ka vācieši uzspridzināja stacijas ēku, taču pameta neskartu visu pārējo dzelzceļa infrastruktūru, tai skaitā arī sākto būvēt depo un ūdenstorni, kuriem no stratēģiskā viedokļa ir daudz lielāka nozīme. Attēlā augstāk gan redzam, ka gan depo, gan ūdenstornis ir nosvītroti kā sagrauti, taču tas nešķiet atbilstam patiesībai.

Apkopojumā “Опыт работы Латвийской жел. дороги в Великую Отечественную войну” teikts, ka pirms kara stacijā Rēzekne I bija 26 ceļi, mūra vilcienu depo uz 6 lokomotīvēm, no tām – 5 platsliežu un viena šaursliežu, darbnīcas, iekārtas lokomotīvju apgādei ar degvielu, smilti, smērvielām, u.c. Stacijā Rēzekne II bija 12 ceļi, tā kalpoja tikai kā stacija.

Kara laikā vācieši uzbūvējuši jaunu staciju Rēzekne III ar 17 šķirošanas un saņemšanas/nosūtīšanas parku ceļiem. Rēzekne II stacijā tika uzbūvēti 6 jauni ceļi un lokomotīvju apkalpošanas iekārtas, kā arī tika uzsākta depo uz 3 lokomotīvēm ar darbnīcām būvniecība. Līdz 1944. gadam bija pabeigti pamati un ēkas karkass.

Rēzekne I teritorijā tika uzbūvēti 3 jauni vieglas koka konstrukcijas depo, kā arī 4 ēkas lokomotīvju atkausēšanai. No Padomju atskaitēm nav iespējams noskaidrot, kas ticis iznīcināts bombardēšanas rezultātā, kas, atkāpjoties vāciešiem, jo viss tiek pierakstīts pēdējiem. Ienākot krieviem, bija iznīcinātas abas dzelzceļa stacijas, Rēzekne I teritorijā bija iznīcināts vecais mūra depo, kā arī visi vāciešu būvētie koka depo un lokomotīvju atkausēšanas iekārtas. Tiek norādīts, ka ļoti stipri cietusi dzīvojamā apbūve, pilnībā iznīcinātas lokomotīvju apgādes iekārtas, kā arī iznīcināti sliežu savienojumi. 

2. Jupatovka un Vipinga

Jupatovkas rajonā redzam, ka bumbas mestas atklātā laukā, turklāt visai sistemātiski. Keramikas ielā cietušas dzirnavas, taču apkārtējās ēkas izskatās neskartas.

Ievērojamus postījumus redzam pļavā starp šodienas Raiņa un Upes ielām. Šeit nav dzīvojamās apbūves, taču vieta ir visai augsta, un no tās varētu būt labi apšaudāma gan zemāk atrodošās Ziemeļu stacijas teritorija, gan upes kreisais krasts un potenciālais Sarkanās armijas virzības ceļš.

Spriežot pēc visa, šajā rajonā bijuši izvietoti tobruki jeb ilglaicīgās uguns punkti – zemē padziļinātas dzelzsbetona būves ar metāla bruņu kupolu, kurā uzstādīts ložmetējs. Viena šāda būve vēl 2011. gadā atradās pašreizējo Zemnieku un Ventspils ielu krustojumā. Tādas pat būves bijušas arī dzelzceļa tiltu tuvumā, kā arī augstākajās vietās, no kurām labi pārredzama pilsēta. Vācu izlūkdienesta darbinieks, kurš analizējis fotogrāfiju, pievērsis uzmanību šīm vietām, apvelkot tās un piezīmējot bumbas piktogrammu. Interesanti, ka atskaitēs par militāro mērķu bombardēšanu ārpus dzelzceļa stacijām nekas nav minēts, taču vislielāko kritušo bumbu koncentrāciju redzam tieši šajās vietās.

Vipinga šajā laikā nav apbūvēta, atsevišķas mājas tikai gar Zilupes un Pļavas ielām, Vipingas muižas un Čaču rajonā. Gan muižu, gan Čačus, acīmredzot, mēģināts bombardēt, ko apliecina arī izlūkdienesta virsnieka apvilktie sprādzienu krāteri. Arī šeit ir atradušies vācu uguns punkti. Čačos dzīvojamā apbūve tikpat kā nav cietusi, taču Vipingas muižas teritorijā vairāk par pusi ēku stāv bez jumtiem. Starpkaru un okupācijas laikā šeit atradās Lauksaimniecības skola.

No Čaču ciema līdz pat vietai, kur šodien atrodas Zilupes un Stacijas ielas apļveida krustojums, izrakta līkumota tranšeja, kura pārtraucas Vipingas parka austrumu daļā, kur īsāka tranšeja iznesta attālāk no meža. Tranšejas fotogrāfijā ir iezīmētas ar treknu marķiera līniju. Ierakumu līnijas esot ierīkojuši vācieši ar mērķi organizēt pretošanos Sarkanās armijas spēku ienākšanai no austrumiem, taču tā arī netika izmantotas.

Gar Zilupes un Pļavas ielām apbūve, šķiet, nav ievērojami cietusi. Redzami vien nedaudzu bumbu sprādzienu krāteri šur un tur tīrumos un pļavās drošā attālumā no mājām, kas gan neizslēdz iespēju, ka atsevišķos gadījumos sprādziena rezultātā varētu būt bijuši izsisti logu stikli. Nedaudz vairāk bumbu ir kritis Cietuma fermas rajonā šodienas Zilupes un Stacijas ielas apļveida krustojuma tuvumā, taču fermas apbūve šķietami nav cietusi.

Dzelzceļš, Stučeva, Dzelzceļnieku un Rīgas ielas, Atbrīvošanas alejas ziemeļu daļa

Stučevas kalns ir stipri sabombardēts. Starp sprādzienu pēdām var redzēt arī dažu ēku drupas, un šķiet, ka šeit atradušies arī nocietinājumi un uguns punkti. Šeit redzami arī ierakumi un regulāras ēkas, kuras varētu būt kalpojušas kā noliktavas.

Uzlidojumu atskaitēs nekas nav minēts par ugunspunktu bombardēšanu, taču fotogrāfijā redzam visai mērķtiecīgi sabombardētu teritoriju.

Pilnībā nopostītas trīs lielas ēkas pašreizējā Rīgas ielā 24/26 (foto fragmentā apakšējais kreisais stūris). Tās ir pārāk lielas, lai būtu privātmājas, tādēļ var domāt, ka šeit varētu būt atradusies kāda rūpnīca. 1929. gada Topogrāfiskajā kartē šajā vietā iezīmēta viena privātmāja. Redzam sprādzienu pēdas arī gar dzelzceļu, taču, spriežot pēc tā, ka uz ceļiem redzams vilciens, augustā dzelzceļš jau darbojas.

Kadra kreisajā pusē aiz dzelzceļa, pašreizējās elektriskās apakšstacijas vietā notikusi virkne sprādzienu, vairums nelielu regulāru objektu tiešā tuvumā. Tie, šķiet, arī bijuši ugunspunkti, kuri tikuši mērķtiecīgi bombardēti.

Pārējās ēkas pašreizējās Dzelzceļnieku ielas rajonā nešķiet īpaši cietušas. Vietām dārzos vai tīrumos redzam pa kādam nelielam lādiņa krāterim, taču ēkas izskatās neskartas.

Šķiet, ka ir cietis dzelzceļš Pēterpils – Varšava virzienā.

Labajā pusē redzami gruveši, kuri aizņem visai lielu platību. Šajā vietā redzam arī ļoti spēcīgu ugunsgrēku 7. aprīļa fotogrāfijā. Diemžēl nav zināms, kas šajā vietā atradās. Ņemot vērā, ka tā ir no stacijas pretējā upes puse, turklāt augsta uzbēruma pakājē, var domāt, ka ēka nebija tieši saistīta ar dzelzceļa infrastruktūru.

Spriežot pēc foto, kreisais tilts varētu būt pagaidu, bet arku tilts met ēnu, pēc kuras var spriest, ka tas ir savā vietā, lai arī pēc foto ir grūti spriest, kādā stāvoklī tas atrodas. Šis tilts bija vairuma krievu uzlidojumu tiešais mērķis, un to arī spridzināja vācieši 1944. gada 26. jūlijā, atkāpjoties no Rēzeknes.

Augšpilsētas rajons

Augšpilsētas rajonu vienkāršībai sadalīsim 6 sektoros.

1. N. Rancāna, Pulkveža Brieža un Baznīcas ielu sākums

Kopumā redzams, ka šis sektors nav stipri bombardēts, taču vairāk cietis no pašu vāciešu spridzināšanas atkāpjoties. Šeit redzam trīs saspridzinātus objektus. Tiltus jau apskatījām augstāk, taču redzam lielu drupu laukumu pašreizējās Centrālās katlumājas vietā, kur atradās lopkautuve. Otra saspridzinātā ēka ir Manteifeļa alus rūpnīca. No kādreiz lielā kompleksa ir palikušas vien dažas ēkas.

Tilts pār upi nav cietis, bet kreisajā krastā, Viļānu ielas apkārtnē redzam visai blīvu apbūvi, kas skaidrojams ar Stacijas Rēzekne I tuvumu. Apbūve tikpat kā nav cietusi, neskaitot ēkas, kuras atradās gar Viļānu ielu. Viļānu ielā teju visa apbūve ir sagrauta Sarkanās armijas uzlidojumā.

2. Atbrīvošanas aleja, Seiles un Rīgas ielu rajons

Sektora ziemeļu daļa ir relatīvi maz skarta, neskaitot 4 šķietami uzspridzinātas mājas Rīgas ielas labajā pusē un Skolotāju institūtu sektora labajā stūrī.

Skolotāju institūts ir diezgan stipri cietis. Pēc liecībām tas noticis naktī uz 7. aprīli, otrā uzlidojuma laikā. Neskatoties uz lielajiem postījumiem, mēs tikpat kā neredzam sprāgušo bumbu krāterus apkārt ēkai, tikai cietušās ēkas ceļa pretējā pusē. Grūti interpretējams laukums ar gruvešu kaudzēm blakus institūtam.

Stipri cietis kvartāls starp Pulkveža Brieža, V. Seiles, N. Rancāna ielām un Atbrīvošanas aleju. Masīvas drupas redzamas kvartāla vidū. Pilsētas plānos šajā vietā nekas nav atzīmēts, tāpēc grūti spriest, kas šajā vietā varētu būt bijis. Redzams, ka diezgan stipri cietusi Krievu ģimnāzija – ēka, kurā šodien atrodas apgabaltiesa. Bez jumta palikusi arī ēka Seiles un Pulkveža Brieža ielu stūrī. Abas pēdējās ēkas ir saglabājušās.

Blakus kvartālā redzam, ka gandrīz pilnībā ir nopostīta pilsētas Valdes ēka, palikušas vien bijušās saimniecības ēkas aiz tās. Šīs ēkas varētu būt saglabājušās kopš zirgu stacijas laikiem. Valdes ēku saspridzināja vācu karaspēks atkāpjoties. Ēkas centrā redzam trīs palielus krāterus vienu blakus otram. Bez Valdes ēkas redzam, ka arī dažas nelielas ēkas šajā kvartālā palikušas bez jumtiem. Piemineklis “Vienoti Latvijai” saglabājies neskarts.

Labajā pusē redzamajā nelielajā Dārzu ielas posmā redzam, ka apbūve abpus ielai ir gandrīz pilnībā nopostīta.

3. Dārzu un Raiņa ielas rajons

Kreisajā augšējā fragmenta daļā redzamas nopostītas ēkas Atbrīvošanas alejas kreisajā pusē.

Pilnībā drupās pārvērstas Komercskolas ēkas. To atkāpjoties saspridzināja vācieši. Interesanti, ka pagalmā redzama virkne platu tranšeju. To uzdevums nav skaidrs. Dārzu ielas pretējā pusē atrodas nopostīta dzīvojamā ēka, taču tā, šķiet, cietusi Sarkanās armijas uzlidojuma laikā.

Pārējā Dārzu ielas apbūve šajā posmā, šķiet, nav cietusi, atskaitot pilnībā nopostītu lielu ēku blakus 2. latviešu skolai (šodien: Rēzeknes 3. vidusskola).

Slimnīcai ir izpostīts labais spārns. Tas esot cietis uzlidojuma laikā. Historiogrāfijā minētais fakts, ka slimnīca bijusi nopostīta, ir acīmredzams pārspīlējums.

4. Brīvības un Viļānu ielu rajons

Brīvības un Viļānu ielu rajons ir ļoti stipri nopostīts. Saglabājies jau minētais apbūves kvartāls Turaidas ielas rajonā, dažas mājas aptuveni šodienas Viļānu ielā 5, 7, 9, 11 un vietā, kur šodien atrodas apļveida krustojums, un Brīvības ielā 3, 6, 8, 9, 10, 12, 14, 16, 18, 32, 40, 43, 45. Šķiet, ka ir saglabājusies arī vecticībnieku baznīca Cēsu ielā, bet par to mums ir ļoti maz liecību. Krutovas baznīca nav pietiekoši labi nolasāma, lai varētu pateikt, vai tā ir cietusi, taču, ņemot vērā, ka tai apkārt esošā apbūve izskatās neskarta, dievnams arī varētu būt saglabājies neskarts. Šķiet, ka dzirnavas arī nav stipri cietušas, taču liecībās lasām, ka dzirnavas pēc vāciešu aiziešanas vairs nedarbojās. Praktiski visa pārējā apbūve ir iznīcināta vai stipri izpostīta.

Augstāk redzamajā fotogrāfijas fragmentā redzams, ka ēkas ir nopostītas abās ielas pusēs un visapkārt krustojumam. Tai skaitā arī viesnīcas ēka.

Ir zināms, ka Atbrīvošanas alejas betona tiltu iznīcināja vācieši 1941. gadā, šķiet, ka vācu okupācijas laikā bija uzbūvēts koka pagaidu tilts, kuru vācieši aizejot esot uzspridzinājuši. Fotogrāfijā redzams, ka pāri upei ir tilts, taču tā gaismas laušanas koeficients rāda, ka tas ir vai nu balts nokrāsots betona tilts vai pavisam svaigs koka tilts. Tam blakus redzama koka laipa.

Stipri sabombardēts tukšais Masļeņikova kalns.

5. Atbrīvošanas alejas, Baznīcas, Brāļu Skrindu, Pils un Dārzu ielas rajons

Ir zināms, ka Sāpju Dievmātes baznīcai bijuši bojājumi, taču aerofotogrāfijā tie nav redzami.

Ir nopostīta Tautas pils un bijusī Apriņķa valde, kura atradās tai pretī. Atbrīvošanas alejas un Brāļu Skrindu ielas stūrī redzamas raksturīgas drupas, kuras palikušas, vācu armijai atkāpjoties, saspridzinot Pasta ēku. Bez jumta stāv tipogrāfijas ēka, šodien tautā sauktais Surmoņinu nams un liela ēka kvartāla centrā. Šķiet, ka kaut kas ir saspridzināts arī blakus Latvijas bankas ēkai, kā arī Dārzu ielā 9. Iznīcinātas sabiedriskās ēkas Atbrīvošanas alejā 70 un 76, turklāt, pēc gruvešu rakstura spriežot, šķiet, ka bijusī Zemstes valdes ēka nopostīta uzlidojuma laikā, bet Virsnieku namu saspridzinājuši vācieši atkāpjoties.

Upes labajā krastā Dārzu iela ir stipri cietusi, palikušas ēkas Dārzu ielā 2, 11, 18 un ēka Baznīcas un Dārzu ielas stūrī, parka pie pareizticīgo baznīcas teritorijā. Ievērojami postījumi arī Galdnieku ielā. To, ka bumbas kritušas visai haotiski, var redzēt pēc tā, ka vismaz trīs bumbas sprāgušas pilskalnā pils teritorijā.

Upes kreisajā krastā redzam, ka tikpat kā pilnībā nopostītas Liepājas ielas apkārtnē atrodošās dzīvojamās mājas. Mazāki postījumi Krasta ieliņā Dārzu ielas kreisajā pusē, Pirts un Taku ielā.

6. Raiņa, Pulkveža Brieža, Mediķu, Krasta, Dzirnavu un Ludzas ielu rajons

Ir pilnībā nopostīta Amatu skola Pulkveža Brieža un Raiņa ielu stūrī, pēc drupām spriežot, to saspridzinājuši vācieši. Redzamas dažu bumbu sprādzienu pēdas luterāņu baznīcas apkārtnē, taču tā, tāpat kā dzīvojamās mājas tās apkārtnē, šķiet, īpaši nav cietušas.

Retā dzīvojamā apbūve Mediķu, Zemnieku un Dzirnavu ielā šķietami cietusi maz. Tas pats sakāms par Krasta ielas apbūvi. Ne īpaši interpretējams ir baltais laukums Leščinska tilta labajā pusē, iespējams, ka šeit ir redzamas sprādziena pēdas.

Redzamajā posmā Ludzas ielas apbūve, neskaitot ēkas Ludzas ielā 35, izskatās cietušas maz.

Vecpilsēta

Fotogrāfijā redzamo vecpilsētas rajonu ērtībai sadalīsim divās daļās – Latgales ielas rajonā un dienvidu rajonā, par robežšķirtni izvēloties Latgales ielu. Sāksim ar dienvidu rajonu.

1. Dienvidu rajons

Dienvidu rajona aktīva apbūve aizsākās tikai 1960. gados, tādēļ šajā laikā apbūve ir reta un lielāko daļu aizņem pļavas un tīrumi. Blīvākā apbūve ir gar Atbrīvošanas aleju, kura gandrīz pilnībā nopostīta no Latgales ielas krustojuma līdz Poļu ģimnāzijai (šodien: J. Ivanova mūzikas skola), taču tālāk nopostīta ēka tikai Atbrīvošanas alejā 35.

Zemes bankas ēka dažādās liecībās parādās gan pie Sarkanās armijas uzlidojumā nopostītajām ēkām, gan pie ēkām, kuras atkāpjoties uzspridzinājusi vācu armija. Pēc drupu rakstura spriest grūti, taču nevar izslēgt, ka ēka nopostīta uzlidojuma laikā.

Daugavpils ielas dzīvojamā apbūve tikpat kā nav cietusi. A. Upīša ielā redzami postījumi ielas sākuma posmā. Grūti interpretējama vieta A. Upīša un F. Varslavāna ielas krustojumā, taču, šķiet, nav nekas saistīts ar kara postījumiem. Redzams, ka notikusi aktīva bombardēšana Bauskas ielas rajonā, nopostīts vairums ēku, un redzami daudzu bumbu radīti krāteri ganībās aiz mājām.

Vērojami stipri postījumi Bukmuižas un Tiņanova ielu sākuma posmā Kuldīgas un Bauskas ielu rajonā. Stipri nopostīta arī Kuldīgas ielas apbūve posmā starp Bukmuižas un Tiņanova ielām. Sākot ar Bukmuižas ielas 29/32 namiem, postījumi šajā ielā ir nelieli, kaut gan pļavās aiz ēkām redzamas sprādzienu pēdas un dažas saimniecības ēkas stāv bez jumtiem, taču grūti pateikt, vai tās ir vecas ēkas ar iebrukušiem jumtiem jeb cietušas uzlidojumos. Relatīvi labi saglabājies ēku kopums Bauskas ielā 2, 3, 4, 5, 6, 7. Kr. Barona ielā šajā posmā redzami ievērojami bojājumi, sākot ar vietu, kur šodien iela krustojas ar Varslavāna ielu, uz ziemeļiem līdz 44. mājas numuram.

Jelgavas un Miera ielu apbūve, šķiet, nav stipri cietusi.

2. Latgales iela

Šajā rajonā redzam vienus no lielākajiem Sarkanās armijas uzlidojumu nodarītajiem postījumiem.

Atbrīvošanas alejā, sākot ar Latgales ielas krustojumu Daugavpils virzienā līdz Poļu ģimnāzijai apbūve ir nopostīta. Redzami nelieli postījumi Daugavpils ielā.

Latgales ielā, īpaši tās kreisajā pusē, saglabājušās vien dažas ēkas. Dažas ēkas saglabājušās ap Latgales ielu 51, Rēzeknes apriņķa skola (šodien: Katoļu vidusskola), Cietums un Vissvētākās Jēzus sirds katoļu baznīca.

Dažviet sastopamas liecības par to, ka ir bijis cietis baznīcas tornis, taču šajā un citās fotogrāfijās bojājumi nav redzami, tādēļ nav izslēgts, ka ir noticis misēklis un Jēzus Sirds baznīcai piedēvēti Sāpju dievmātes baznīcas postījumi. Stipri nopostītas ēkas Tirgus teritorijā. Drupu raksturs vairāk atgādina spridzināšanu nekā uzlidojuma rezultātu, taču tas var būt skaidrojams arī ar ēku īpatnībām.

Dzīvojamā apbūve Latgales ielas turpinājumā aiz Krišjāņa Barona un Ludzas ielas krustojuma, šķiet, cietusi ļoti minimāli.

Secinājumi

Šodien Latgales iela ir vienīgā iela, kurā vēl ir relatīvi bagātīgi saglabājies XIX/XX gadsimtu mijas apbūves ansamblis, taču fotogrāfijā redzam, ka šī iela ir cietusi visvairāk. Teju visa iela pārvērsta drupās. Salīdzinot fotogrāfijā redzamos postījumus, kurus varam attiecināt uz Sarkanās armijas uzlidojumu 1944. gada 7. un 8. aprīļa naktīs, ar šodienas situāciju, redzam, ka, lai arī nebūt ne visa, taču liela daļa no apbūves pēc uzlidojuma ir tikusi atjaunota, un šodien tikai ļoti uzmanīgs vērotājs pamanīs, ka teju visas Latgales ielas sarkano ķieģeļu ēkas ir bijušas diezgan nopietni “lāpītas”.

Fotogrāfijā mēs labi redzam atšķirību starp Sarkanās armijas un Vērmahta nodarītajiem postījumiem. Bombardēšanas rezultātā ēkas ir nopostītas no augšas, t.i., parasti palikušas stāvam vismaz daļa no sienām, taču ēkas palikušas bez jumtiem, šķembu nodarītie postījumi no gaisa nav redzami. Par dažām ēkām varam konstatēt, ka tās ir cietušas, tikai pēc tā, ka uz ielas krīt ēnas, kurās redzam, ka gaisma iet caur ēkas logiem. Dažviet, tumšākās vietās, bojājumus neredzam vispār, un, kad salīdzinām fotogrāfijas no ielas līmeņa ar aerofotogrāfiju, redzam, ka kādās vietās, kur aerofotogrāfijā postījumus neredzam, no ielas līmeņa redzamas vien krāsmatas.

Vācieši atkāpjoties spridzināja ēkas “no apakšas”, t.i., mērķis bija sagraut sienas. To arī labi redzam fotogrāfijā. Vērmahta saspridzināto ēku vietās redzam vien drupu kaudzes. Vairums Sarkanās armijas uzlidojumā cietušo ēku ir bez jumtiem, taču vismaz pāris sienas parasti palikušas stāvam. Pateicoties šai atšķirībai, fotogrāfijā varam izdarīt secinājumus par to, kuri objekti cietuši no bombardēšanas, bet kuri iznīcināti, saspridzinot trīs mēnešus vēlāk. Objekti, kurus atkāpjoties saspridzināja vācieši, nav tikuši atjaunoti, jo šeit bojājumi bija tik lieli, ka atjaunot vienkārši nebija ko. Izņēmums varētu būt arku dzelzceļa tilts pie stacijas Rēzekne I, kuru, šķiet, vācieši ir spridzinājuši, taču fotogrāfijā redzam, ka konstrukcijai nozīmīgi bojājumi nav nodarīti. To apliecina arī ātrā satiksmes atjaunošana.

Joprojām ir daudz strīdu par Sarkanās armijas bombardēšanas mērķiem, būtu lietderīgi uzdot jautājumu arī par vāciešu mērķiem, spridzinot celtnes. Tā kā bumbas nereti krita kur pagadās (atcerēsimies pilskalnu), sabiedrībā varēja rasties priekšstats, ka dažkārt “sarkanie” bumbas centušies nomest vietās, kur tās nevarētu nodarīt kaitējumu. Šeit gan jāatzīmē, ka no amerikāņu naktī mestajām bumbām tikai 3% nokrita tuvāk nekā 30 metru attālumā no mērķa. Populārs ir pieņēmums, ka dzīvojamā apbūve tikusi bombardēta tādēļ, ka tā vienkārši “gadījusies ceļā”, piloti nevarējuši trāpīt stratēģiskiem mērķiem un vai nu metuši bumbas vienlaidu, vai kur pagadās, un trāpījumi dzīvojamām ēkām ir neplānoti.

Fotogrāfijā mēs redzam ko citu. Jā, mēs redzam, ka relatīvi daudz lādiņu ir krituši pļavās un tīrumos, taču vietām to koncentrācija ir tik augsta, ka ir acīmredzami, ka konkrētā vieta tikusi bombardēta mērķtiecīgi un sistemātiski, turklāt visai precīzi. Ieskatoties uzmanīgāk, redzam, ka šajās vietās ir vācu ierakumi, fortifikācijas un iespējami uguns punkti. Un šajās vietās precizitāte ir pārsteidzoša, īpaši, ņemot vērā, ka bumbas mestas no 4 – 4,5 kilometru augstuma. Mēs redzam, ka ir ielas un rajoni, kuri ir burtiski noslaucīti no zemes virsas, bet aiz dzīvojamām ēkām sprāgušo bumbu krāterus redzam ļoti maz. Tādēļ versija par to, ka bumbas mestas, kur pagadās, šķiet noraidāma. No fotogrāfijas redzam, ka dzīvojamie rajoni iznīcināti sistemātiski un mērķtiecīgi. Tikpat mērķtiecīgi bombardētas arī sabiedriskās ēkas. Pēc citas sabiedrībā populāras versijas, uzlidojuma mērķis nebija sabombardēt stratēģiskos mērķus, bet gan nodarīt pēc iespējas lielākus vizuālus zaudējumus, radot precedentu un rādot piemēru.

Uz vairumu no šiem jautājumiem mums palīdz atbildēt avoti. Lidojumu žurnālos un atskaitēs mēs redzam gan kaujas uzdevumu, gan detalizētu uzlidojumu scenāriju, gan bombardēšanas rezulātus. Kaujas uzdevums skan sekojoši: “уничтожить эшелоны, разрушить пути и станционные сооружения на южной и северной станциях ж.д. узла РЕЗЕКНЕ“. Ja ņemam abu divīziju visu uzlidojumu uzdevumus pa abām naktīm, varam sadalīt bombardēšanas prioritātes. Tās ir aptuveni šādas: pirmā prioritāte – dzelzceļa tilts pār Rēzeknes upi pie stacijas Rēzekne I, otrā – Dienvidu stacija, trešā – Ziemeļu stacija. Par tiltu visiem viss ir skaidrs. Stacijā Rēzekne I bija koncentrēta visa svarīgā dzelzceļa infrastruktūra, noliktavas, ešeloni ar munīciju, u.c. Ziemeļu stacija bija ievērojami maznozīmīgāka, tomēr arī šeit bija noliktavas, stāvēja ešeloni. Bez tam, bija jābombardē arī delzceļa segums, lai paralizētu vilcienu kustību gan stacijās, gan starp tām.

Lai arī kaujas uzdevumos tas nav norādīts, mērķtiecīgi tika bombardēta arī pilsēta, taču tai bija atvēlēta pavisam neliela divīzijas daļa un laiks, tā, naktī uz 8. aprīli no abu divīziju 85 lidmašīnām, kuras bombardēja staciju Rēzekne I, četras lidmašīnas bombardēja pilsētu. Tā kā tika mestas degbumbas, kā arī mājas atradās cieši blakus viena otrai, tās ātri aizdegās un uguns ātri izplatījās no mājas uz māju izraisot milzīgus ugunsgrēkus. Ar kādu mērķi šīs 4 lidmašīnas bombardēja dzīvojamo apbūvi, ja tas nebija noteikts kaujas uzdevumā, un kādēļ netika bombardēta ziemeļu stacija, ja tas uzdevumā bija noteikts, nav īsti skaidrs.

Daļa dzīvojamās apbūves cieta staciju bombardēšanas rezultātā, tas redzams gan fotogrāfijā, gan parādās atskaitēs Viļānu ielas gadījumā. Angļu valodā to sauca par “collateral damage” jeb “netiešie bojājumi”.

No otras puses, gan kaujas uzdevumos gan atskaitēs lasām, ka bombardēta pārsvarā stacija Rēzekne I un nedaudz arī Rēzekne II, kā tad izskaidrot fotogrāfijā redzamos postījumus visā pilsētā. Pirmkārt, Lieldienu uzlidojumi nebija vienīgie uzlidojumi Rēzeknei – masīvākie un postošākie, taču nebūt ne vienīgie. Nav izslēgts, ka daļa no fotogrāfijā redzamajiem postījumiem radušies vēlāk. Ir zināms, ka periodiski uzlidojumi notikuši arī maijā, jūnijā un jūlijā. Atskaitēs nekas nav teikts par vācu fortifikāciju bombardēšanu. Nav izslēgts, ka vairums krāteru zemē, kurus redzam fotogrāfijā, radušies vēlāko uzlidojumu rezultātā.

Lieldienu bombardēšana nenotika haotiski, improvizācijai vietas nebija, kolonnas priekšā lidoja pieredzējušas ekipāžas, kuras nometa degbumbas aizdedzinot mērķi, pārējās lidmašīnas sekoja un meta bumbas norādītajās vietās. Astē lidoja kontrolētājs un fotogrāfs, kas novērtēja un fotofiksēja nodarītos postījumus vēlākai analīzei. Uzlidojums neizskatījās kā haotiski lidojošs mušu bars virs pīrāga. Lidmašīnas lidoja kolonnā, katra virs mērķa nometa bumbas un griezās atpakaļceļā uz bāzi. Kaujas uzdevumā bija norādīts pat kādā virzienā ir jāpagriežas pēc misijas izpildīšanas.

Varam tikai minēt, kādi bija Vērmahta mērķi, saspridzinot sabiedriskās celtnes. Stacijās tika saspridzinātas pasažieru stacijas ēkas, taču pašai pasažieru stacijas ēkai īpaši liela stratēģiska nozīme nav. Pie stacijas Rēzekne I vācieši uzspridzināja ūdenstorni, kas ir stratēģiski nozīmīga infrastruktūras ēka, taču ūdenstornis pie stacijas Rēzekne II neskaidru apsvērumu dēļ palicis neskarts. Nav zināms, vai vienu mūra un trīs koka dzelzceļa depo Dienvidu stacijā uzspridzināja vācieši, jeb tie gāja bojā uzlidojumos, taču pēc Vērmahta aiziešanas neviens no četriem depo nesaglabājās. Nesaglabājās arī lokomotīvju atkausēšanas ēkas, bija bojātas sliedes, īpaši savienojumos, lokomotīvju pagriešanas iekārtas un dzelzceļa tilts. Bet tas arī viss. Ir zināms, ka vācieši atkāpjoties izveda diezgan daudz tehnikas un aprīkojuma, taču tikai ar steigu ir grūti izskaidrot, kādēļ neskarts palika tik daudz infrastruktūras. Lielākā daļa no ēkām, par kurām droši zinām, ka tās atkāpjoties uzspridzināja vācieši, bija sabiedriskās celtnes.

No saimnieciski nozīmīgiem objektiem varam minēt tikai Manteifeļa alus rūpnīcu un lopkautuvi. Rodas priekšstats, ka atkāpjoties vāciešu uzdevums bija radīt pēc iespējas lielākus zaudējumus sabiedriskajai infrastruktūrai, ne tik daudz domājot par militārās un aizsardzības nozīmes objektiem. Dzelzceļa tilti ātri atjaunojami, maģistrālie ceļi nav bojāti, vācu būvētās fortifikācijas pamestas neskartas, tā vietā uzspridzinātas Zemes bankas, Amatu skolas un Komercskolas ēkas.

Šeit varam izdarīt pieņēmumu, ka, ja Sarkanā armija uzlidojumos nebūtu sabombardējusi Tautas pili, Skolotāju institūtu un viesnīcu, šīs ēkas līdz šodienai nebūtu saglabājušās, jo tās visdrīzāk būtu uzspridzinājuši vācieši.

Pēdējo desmitgažu historiogrāfijā pieņemts nosodīt padomju armiju un tā kā nedaudz aizstāvēt vācu. Tas noticis tādēļ, ka padomju historiogrāfijā bija pieņemts uzskatīt, ka par pilsētas nopostīšanu atbildība jāuzņemas vāciešiem, tāpēc šodien tos cenšamies reabilitēt. Taču daudzi šodienas nacionālie vēsturnieki nedaudz liekuļo. Pirmkārt, nopietnā padomju historiogrāfijā mums nav nācies saskarties ar tiešu apgalvojumu par to, ka visu pilsētu nopostīja vācieši. Šādi apgalvojumi parādās tikai presē, kad autori nepareizi interpretējuši stratēģiski pasniegto informāciju. Parasti lasām, ka pēc vācu aiziešanas pilsēta palikusi drupās un autori “aizmirst” pieminēt bombardēšanu, vai arī, ja piemin, nenorāda, kura puse to veikusi.

Vien ar apskatītajiem materiāliem ir pārāk maz, lai varētu veidot visaptverošu objektīvu ainu par 1944. gada pavasara un vasaras notikumiem. Mūsu uzdevums bija parādīt, ka katru gadu aprīļa sākumā presē izskanošie naratīvi ir pārāk vienpusīgi un neskata ainu kopumā. Vēsturē, kā vienmēr, viss ir daudz sarežģītāk. Lai gūtu pilnīgāku ainu, būtu jāstudē arī Vērmahta dokumenti, kuri šoreiz mums nebija pieejami, kā arī vairāk foto materiāla. Dienu pirms šī raksta publikācijas autors saņēma sarakstu ar Bundesarhīvā pieejamajām fotogrāfijām, kurās redzama Dienvidu stacijas teritorija, kā arī pārējā pilsēta gan augustā, gan pirms Sarkanās armijas ienākšanas. Bet tas lai paliek nākamajiem pētījumiem.

---

Atlasīti izmantotie avoti un literatūra:

Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Centrālais arhīvs (KF AMCA) 20053. f., 1. apr., 6. l.

KF AMCA 20069. f., 1. apr., 20. l.

Latvijas topogrāfiskā karte M: 1:25 000

pamyat-naroda.ru

Rēzeknes pilsētas ģenerālprojekta paskaidrojošā daļa, LgKM 14525

Strods, K. Mēs visi esam gūstekņi. R: Latvijas Mediji. 2021

The U.S. National Archives (NARA) GX 769 SD (NAID: 175791871)

Tomaševskis, J. Nāve virs Rēzeknes. Ilustrētā Pasaules Vēsture. Nr.9 (01.09.2019)

Опыт работы Латвийской жел. дороги в Великую Отечественную войну. Рига: Управление Латвийской жел. дороги. 1946. LVA 93. f., 22/c. apr., 356.l.

Ja Jums patīk tas, ko mēs darām, aicinām kļūt par mūsu Patronu.

Ja esat pamanījuši foto, uz kuru autortiesības pieder Jums, bet tās nav norādītas, lūdzu sazinieties ar mums uz info@rositten.lv